Malý princ / Mazais Princis — czytaj online. Strona 6

Słowacko-łotewska dwujęzyczna książka

Antoine de Saint-Exupéry

Malý princ

Antuāns de Sent-Ekziperī

Mazais Princis

— Či sú sopky vyhasnuté alebo činné, to je nám zemepiscom jedno. Nám záleží na vrchu. Ten sa nemení.

— Vai vulkāni ir izdzisuši vai atmodušies, tas mums ir viens un tas pats. Mums ir svarīgs tikai pats kalns. Tas nepārvēršas.

— Ale čo znamená pominuteľné? — opakoval Malý princ, ktorý sa nikdy v živote nevzdal otázky, keď ju už raz položil.

— Bet ko nozīmē “īslaicīgs”,— atkārtoja mazais princis, kas nekad nebija atkāpies no reiz uzdotā jautājuma.

— To znamená čosi, čo je ohrozené blízkym zánikom.

— Tas nozīmē — “pakļauts drīzai iznīcībai”.

— Moja kvetina je ohrozená blízkym zánikom?

— Mana puķe ir pakļauta drīzai iznīcībai?

— Pravdaže.

— Protams.

„Moja kvetina je pominuteľná,“ vravel si Malý princ, „a má iba štyri tŕne, aby sa mohla brániť proti svetu. A ja som ju nechal doma celkom samu.“

“Mana puķe ir īslaicīga”, mazais princis domāja, “un viņai ir tikai četri ērkšķi, ar ko aizstāvēties pret pasauli! Un es atstāju viņu vienu pašu mājās!”

Po prvý raz sa v ňom ozvala ľútosť. Ale znova si dodal odvahy.

Tā bija mazā prinča pirmā nožēla. Taču viņš ātri atguva drosmi.

— A čo mi radíte, čo by som si mal ísť pozrieť? — spýtal sa.

— Ko jūs man ieteiktu apskatīt? — viņš jautāja.

— Planétu Zem, — odpovedal zemepisec. — Má dobrú povesť.

— Planētu Zemi, — atbildēja ģeogrāfs. — Tai ir laba slava…

A Malý princ odišiel, mysliac na svoju kvetinu.

Un mazais princis devās projām, domādams par savu puķi.

XVI

XVI

Siedma planéta bola teda zem.

Septītā planēta tātad bija Zeme.

Zem nie je hocijaká planéta. Je na nej stojedenásť kráľov (nezabúdajúc, prirodzene, na černošských kráľov), sedemtisíc zemepiscov, deväťstotisíc biznismenov, sedem a pol milióna pijanov, tristojedenásť miliónov márnivcov, to znamená asi dve miliardy dospelých.

Zeme nav vis kaut kāda parasta planēta! To apdzīvo simt vienpadsmit karaļu (ieskaitot, protams, arī nēģeru karaļus), septiņi tūkstoši ģeogrāfu, deviņi simti tūkstoši biznesmeņu, septiņi ar pusi miljonu dzērāju, trīs simti vienpadsmit miljoni godkārīgo, vārdu sakot, apmēram divi miljardi pieaugušo.

Aby ste mali správnu predstavu o veľkosti Zeme, poviem vám, že pred vynájdením elektriny bolo treba na všetkých šiestich kontinentoch vydržiavať ozajstnú armádu štyristošesťdesiatdvatisíc päťstojedenásť obsluhovačov pouličných lámp.

Lai jums rastos priekšstats par Zemes izmēriem, minēšu tikai to, ka pirms elektrības izgudrošanas uz visiem sešiem kontinentiem kopā vajadzēja uzturēt veselu armiju laternu iededzinātāju — četri simti sešdesmit divus tūkstošus pieci simti vienpadsmit cilvēkus.

Pri pohľade z väčšej výšky to pôsobilo nádherným dojmom. Pohyby tejto armády boli riadené ako pohyby baletu v opere.

Raugoties no tālienes, tas atstāja lielisku iespaidu. Šīs armijas kustības bija saskaņotas kā baletā.

Najprv prišli na rad zažíhači pouličných lámp na Novom Zélande a v Austrálii. Potom, keď pozažíhali svoje lampy, išli spať. Vtedy nastúpili do tohto tanca lampári v Číne a na Sibíri. Potom aj oni obratne zmizli za kulisami.

Vispirms nāca Jaunzēlandes un Austrālijas laternu iededzinātāju kārta. Iededzinājuši savas laternas, viņi aizgāja gulēt. Tad uznāca Ķīnas un Sibīrijas laternu iededzinātāji. Pēc tam arī viņi nozuda aiz kulisēm.

Tu prišli na rad ruskí a indickí lampári. Potom africkí a európski. Nato juhoamerickí. Trošku neskôr severoamerickí.

Tad bija kārta Krievijas un Indijas laternu iededzinātājiem. Pēc tam — Āfrikas un Eiropas. Pēc tam — Dienvidamerikas.

A nikdy si nepomýlili poradie, podľa ktorého mali nastúpiť na scénu. Bolo to veľkolepé.

Un viņi nekad nesajauca kārtību, uzejot uz skatuves. Tas bija grandiozi.

Iba obsluhovač jedinej pouličnej lampy na severnom póle a jeho druh, obsluhovač jedinej pouličnej lampy na južnom póle, viedli záhaľčivý a bezstarostný život: pracovali dva razy do roka.

Tikai vienīgās ziemeļpola laternas iededzinātājs un viņa kolēģis — vienīgās dienvidpola laternas iededzinātājs dzīvoja dīkdienībā un bezrūpībā: viņi strādāja divas reizes gadā.

XVII

ХVII

Keď chce byť človek vtipný, stáva sa mu, že trošku klame. Nebol som veľmi čestný, keď som vám rozprával o lampároch. Riskujem, že vyvolám falošnú predstavu o našej planéte u všetkých, čo ju nepoznajú. Ľudia zaberajú na Zemi veľmi málo miesta.

Ja gribam būt asprātīgi, tad reizēm gadās mazliet piemelot. Arī es nebiju sevišķi godīgs, stāstot jums par laternu iededzinātājiem. Tāpēc tiem, kas nepazīst mūsu planētu, varētu rasties par to nepareizs priekšstats. Patiesībā uz Zemes cilvēki aizņem loti maz vietas.

Keby tie dve miliardy obyvateľov, ktorí zaľudňujú Zem, stáli trochu natlačení ako na tábore ľudu, ľahko by sa vošli na námestie dvadsať míľ dlhé a dvadsať míľ široké. Ľudstvo by sa mohlo vtlačiť na najmenší ostrovček Tichého oceána.

Ja divi miljardi iedzīvotāju, kas apdzīvo Zemi, stāvētu kājās mazliet saspiesti kā mītiņā, viņus viegli varētu novietot uz divdesmit jūdžu gara un divdesmit jūdžu plata laukuma. Visu cilvēci varētu sagāzt kaudzē uz vismazākās Klusā okeāna saliņas.

Dospelí vám určite nebudú veriť. Predstavujú si, že zaberajú veľa miesta. Pripadajú si obrovskí ako baobaby. Poraďte im teda, aby si to vypočítali. Zbožňujú číslice: bude sa im to páčiť. Ale vy nestrácajte čas takouto nudnou prácou. Je to zbytočné. Veď mi dôverujete.

Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus, un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda darbam. Tas ir veltīgi. Ticiet man!

Len čo Malý princ pristál na Zemi, bol veľmi prekvapený, že nikoho nevidí. Už sa obával, že si zmýlil planétu, keď sa vtom v piesku pohol akýsi prstenec farby mesiaca.

Nonācis uz Zemes un nesastapis nevienas dzīvas dvēseles, mazais princis bija ļoti pārsteigts. Viņš jau nobijās, ka būs kļūdījies un nonācis uz kādas citas planētas, kad smiltīs sakustējās gredzens mēness krāsā.

— Dobrú noc, — povedal Malý princ pre každý prípad.

— Labvakar, — teica mazais princis katram gadījumam.

— Dobrú noc, — odpovedal had.

— Labvakar, — atteica čūska.

V piesku sa pohol akýsi prstenec..
— Na ktorú planétu som spadol? — spýtal sa Malý princ.

— Uz kādas planētas es esmu nonācis? —jautāja mazais princis.

— Na Zem, do Afriky, — odpovedal had.

— Uz Zemes, Āfrikā, — atbildēja čūska.

— Ach!… Na Zemi teda nikto nie je?

— Ā!… Vai tad uz Zemes neviena nav?

— Tu je púšť. Na púšťach nikto nie je. Zem je veľká, — povedal had.

— Še ir tuksnesis. Tuksnešos neviens nedzīvo. Zeme ir liela, — paskaidroja čūska.

Malý princ si sadol na kameň a zahľadel sa na oblohu.

Mazais princis apsēdās uz akmens un pacēla acis pret debesīm.

— Rád by som vedel, — ozval sa, — či hviezdy nežiaria pre to, aby si každý mohol jedného dňa vyhľadať tú svoju. Pozri sa na moju planétu. Je práve nad nami… Ale ako je ďaleko!

— Es gribētu zināt, — viņš teica, — vai zvaigznes tik spoži mirdz tādēļ, lai katrs reiz varētu atrast savējo? Paskaties uz manu planētu. Tā atrodas tieši virs mums… Bet cik tālu!

— Je krásna, — povedal had. — Prečo si sem prišiel?

— Tā ir skaista, — teica čūska. Ko tu še domā darīt?

— Mám starosti s jednou kvetinou.

— Es nevarēju saprasties ar kādu puķi, — atteica mazais princis.

— Ach! — vzdychol had.

— Ā! — noteica čūska.

A zmĺkli.

Un tad viņi apklusa.

— Kde sú ľudia? — ozval sa napokon Malý princ. — Človek sa na púšti cíti trochu osamelý…

— Kur ir cilvēki? — beidzot iejautajās mazais princis. — Šai tuksnesī es jūtos mazliet vientuļš…

— Človek je osamelý aj medzi ľuďmi, — povedal had.

— Arī starp cilvēkiem ir vientulīgi, — piebilda čūska.

Malý princ sa naňho nadlho zahľadel.

Mazais princis ilgi raudzījās uz čūsku.

— Ty si čudné zviera, — povedal mu nakoniec, — tenké ako prst…

— Tu esi jocīgs radījums, — beidzot viņš teica, — tik tieva kā pirksts…

— Ale som mocnejší ako prst hocijakého kráľa, — odpo— vedal had.

— Bet es esmu daudz spēcīgāka par karaļa pirkstu, —atbildēja čūska.

Malý princ sa usmial:

Mazais princis pasmaidīja.

— Nie si veľmi mocný… nemáš ani nožičky… ani cestovať nemôžeš…

— Tu nu gan neesi spēcīga… tev pat nav kāju… tu pat nevari ceļot…

— Môžem ťa uniesť ďalej ako loď, — povedal had.

— Es varu tevi aizvest tālāk nekā kuģis, — sacīja čūska.

Okrútil sa Malému princovi okolo členka ako zlatý náramok.

Viņa aptinās mazajam princim ap potīti kā zelta sprādze.

— Keď sa niekoho dotknem, vrátim ho zemi, z ktorej vyšiel, — dodal ešte. — Ale ty si čistý a prichádzaš z hviezdy…

— To, kuram pieskaros, es atdodu zemei, no kurienes tas nācis, — viņa vēl piebilda. — Bet tu esi skaidrs, un tu nāc no zvaigznes…

Malý princ neodpovedal.

Mazais princis neko neatbildēja.

— Je mi ťa ľúto, si taký slabý na tejto Zemi zo žuly. Môžem ti jedného dňa pomôcť, ak sa ti bude priveľmi čnieť za tvojou planétou. Ja môžem…

— Man tevis žēl, tu esi tik vājš uz šīs granītcietās Zemes. Es tev varu kādreiz palīdzēt, ja tevi pārņem ilgas pēc savas planētas. Es varu…

— Och! Veľmi dobre som ti rozumel, — povedal Malý princ. — Ale prečo hovoríš ustavične v hádankách?

— O! Es ļoti labi saprotu, — teica mazais princis, — bet kādēļ tu aizvien runā mīklās?

— Ja ich všetky rozlúštim, — povedal had.

— Es tās visas atrisinu, — atteica čūska.

A zmĺkli.

Un viņi abi apklusa.

XVIII

XVIII

Malý princ šiel cez púšť a nikoho nestretol, zazrel iba jednu kvetinu. Bola to kvetina s tromi korunnými lupienkami, také nič.

Mazais princis gāja caur tuksnesi un sastapa tikai vienu puķi. Puķi ar trim ziedlapiņām, pavisam neievērojamu puķi…

— Dobrý deň, — povedal Malý princ.

— Labdien, — mazais princis sveicināja.

— Dobrý deň, — odpovedala kvetina.

— Labdien, — sacīja puķe.

— Kde sú ľudia? — spýtal sa zdvorilo Malý princ.

— Kur ir cilvēki? — pieklājīgi jautāja mazais princis.

Kvetina videla jedného dňa prechádzať okolo karavánu.

Puķe kādu dienu bija redzējusi ejam garām karavānu.

— Ľudia? Myslím, že ich je šesť alebo sedem. Sú to už roky, čo som ich zazrela. Ale nikdy sa nevie, kde ich stretneme. Vietor ich unáša. Nemajú korene, to im veľmi prekáža.

— Cilvēki? Man šķiet, ka to ir kādi seši vai septiņi. Es viņus redzēju pirms daudziem daudziem gadiem. Nekad jau nevar zināt, kur viņus var atrast. Viņus dzenā vējš. Viņiem nav sakņu, un tas ir ļoti neērti.

— Zbohom, — povedal Malý princ.

— Ardievu, — sacīja mazais princis.

— Zbohom, — odpovedala kvetina.

— Ardievu, — atteica puķe.

XIX

XIX

Malý princ vystúpil na vysoký vrch. Jediné vrchy, čo kedy poznal, boli tri sopky, ktoré mu siahali po kolená. A vyhasnutú sopku používal ako sedačku. „Z takého vysokého vrchu, ako je tento,“ povedal si potom, „uvidím celú planétu a všetkých ľudí…“ Ale zazrel iba ostré vrcholky skál.

Mazais princis uzkāpa kādā augstā kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni, kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš lietoja ķeblīša vietā. “No tik augsta kalna kā šis,” nodomāja mazais princis, “es uzreiz ieraudzīšu visu planētu un visus cilvēkus…” Bet viņš redzēja tikai klinšu smailes.

— Dobrý deň, — zvolal pre každý prípad.

— Labdien, — viņš teica katram gadījumam.

— Dobrý deň… dobrý deň… dobrý deň… — odpovedala ozvena.

— Labdien… Labdien… Labdien… — atskanēja atbalss.

— Kto ste? — spýtal sa Malý princ.

— Kas jūs esat? — vaicāja mazais princis.

— Kto ste… kto ste… kto ste… — odpovedala ozvena.

— Kas jūs esat… kas jūs esat… kas jūs esat… — attrauca atbalss.

— Buďte mojimi priateľmi, som sám, — povedal.

— Esiet mani draugi, esmu vientuļš, — viņš teica.

— Som sám… som sám… som sám… — odpovedala ozvena.

— Es esmu vientuļš… es esmu vientuļš… es esmu vientuļš… — atsaucās atbalss.

„Aká čudná planéta!“ pomyslel si . „Je celá vyprahnutá a celá zašpicatená a celá slaná.

“Kāda dīvaina planēta!” mazais princis nodomāja. “Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos.

A ľudia nemajú predstavivosť. Opakujú, čo sa im povie… U mňa doma som mal kvetinu: ona hovorila vždy prvá…

Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka… Manās mājās bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā…”

XX

XX

Ale stalo sa, že Malý princ po dlhej chôdzi po piesku, po skalách a po snehu našiel konečne cestu. A všetky cesty vedú k ľuďom.

Pēc ilga gājiena pāri smiltājiem, klintīm un sniegiem mazais princis beidzot uzgāja uz ceļa. Bet visi ceļi ved pie cilvēkiem.

— Dobrý deň, — povedal.

— Labdien, — viņš sacīja.

Bola to záhrada plná rozkvitnutých ruží.

Tas bija ziedošs rožu dārzs.

— Dobrý deň, — odpovedali ruže.

— Labdien, — rozes atbildēja.

Malý princ sa na ne zahľadel. Všetky sa podobali jeho kvetine.

Mazais princis tās aplūkoja. Tās visas bija līdzīgas viņa puķei.

— Kto ste? — spýtal sa ich celý ohromený.

— Kas jūs esat? — viņš pārsteigts tām jautāja.

— My sme ruže, — odpovedali ruže.

— Mēs esam rozes, — tās atteica.

— Ach! — vzdychol Malý princ…

— Ā! — mazais princis izdvesa.

A cítil sa veľmi nešťastný. Jeho kvetina mu vravela, že je jediná svojho druhu vo vesmíre. A tu ich bolo päťtisíc, všetky rovnaké, v jedinej záhrade!

Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā!

Veľmi by ju to urazilo,“ povedal si, „keby to videla… Strašne by kašlala a predstierala by, že umiera, len aby nebola smiešna. A ja by som sa musel tváriť, že ju ošetrujem, lebo inak by si naozaj spôsobila smrť, len aby aj mňa ponížila.“

“Viņa justos ļoti saniknota,” mazais princis noteica, “ja redzētu šo… viņa briesmīgi kāsētu un izliktos, ka mirst, lai tikai nekļūtu smieklīga. Un es būtu spiests izlikties, ka viņu kopju, jo citādi viņa vēl patiesi nomirtu, lai arī mani pazemotu.”

Potom si ešte povedal: „Myslel som, že som bohatý, že mám jedinečnú kvetinu, a mám len obyčajnú ružu. Ona a moje tri sopky, čo mi siahajú po kolená, a jedna je možno navždy vyhasnutá, nerobia veru zo mňa veľmi významného princa…“

Pēc tam viņš vēl piebilda: “Es iedomājos, ka man pieder vienīgā puķe pasaulē, bet patiesībā tā ir tikai parasta roze. Viņa un mani trīs vulkāni, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem un no kuriem viens varbūt ir izdzisis uz mūžīgiem laikiem, tā nu nav sevišķi liela bagātība princim…”

A ľahol si do trávy a plakal.

Un nogūlies zālē, viņš raudāja.

XXI

XXI

Vtom sa zjavila líška.

Tieši tad parādījās lapsa.

— Dobrý deň, — povedala líška.

— Labdien, — viņa teica.

— Dobrý deň, — zdvorilo odpovedal Malý princ, obrátil sa, ale nič nevidel.

— Labdien, — pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.

— Som tu, — ozval sa ten hlas, — pod jabloňou…

— Es esmu šeit, — teica kāda balss zem ābeles.

— Kto si? — spýtal sa Malý princ. — Si veľmi pekná…

— Kas tu esi? — vaicāja mazais princis. — Tu esi ļoti skaista…

— Ja som líška, — povedala líška.

— Es esmu lapsa, — lapsa atbildēja.

— Poď sa so mnou hrať, — navrhol jej Malý princ. — Som taký smutný…

— Nāc parotaļājies ar mani, — uzaicināja mazais princis. — Man ir skumji…

— Nemôžem sa s tebou hrať, — povedala líška. — Nie som skrotená.

— Es nevaru ar tevi rotaļāties, — teica lapsa. — Es neesmu pieradināta.

— Ach, prepáč! — povedal Malý princ.

— Piedodiet, — sacīja mazais princis,