— Keby som prikázal niektorému generálovi, aby lietal z kvetiny na kvetinu ako motýľ, alebo aby napísal tragédiu, či aby sa premenil na morského vtáka, a ten generál by rozkaz nevykonal, kto by to zavinil, on, alebo ja?

— Ja es pavēlētu kādam ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu doto pavēli, kā vaina tā būtu: viņa vai manējā?

— Boli by ste to vy, — pevne odpovedal Malý princ.

— Tā būtu jūsu vaina, — mazais princis apņēmīgi noteica.

— Správne. Od každého treba žiadať len to, čo môže dať, — pokračoval kráľ. — Autorita sa zakladá predovšetkým na rozume. Ak prikážeš svojmu ľudu, aby sa šiel hodiť do mora, urobí revolúciu. Ja mám právo vyžadovať poslušnosť, pretože moje rozkazy sú rozumné.

— Tieši tā. No katra jāprasa tas, ko katrs spēj izpildīt, —karalis atsāka. — Autoritāte vispirms balstās uz saprātu. Ja pavēlēsi savai tautai mesties jūrā, tā sacelsies. Man ir tiesības prasīt paklausību, tādēļ, ka mani rīkojumi ir saprātīgi.

— A čo ten môj západ slnka? — pripomenul mu Malý princ, ktorý nikdy nezabúdal na otázku, keď ju už raz položil.

— Bet mans saulriets? — atgādināja mazais princis, kas nekad neaizmirsa reiz izteiktu jautājumu.

— Budeš mať ten svoj západ slnka. Vyžiadam si ho. Ale vo svojej vladárskej múdrosti počkám, kým budú priaznivé podmienky.

— Tu redzēsi savu saulrietu. Es to pieprasīšu. Taču vispirms sagaidīšu labvēlīgus apstākļus, jo tā ir augstākā valdīšanas gudrība.

— A kedy to bude? — zaujímal sa Malý princ.

— Kad tas būs? — apvaicājās mazais princis.

— Hm, hm! — zamumlal kráľ a najprv nazrel do hrubé ho kalendára. — Hm, hm, bude to asi… asi… bude to dnes večer asi o tri štvrte na osem. A uvidíš, ako presne sa plnia moje príkazy.

— Hm! Hm! — albildēja karalis, vispirms paraudzījies lielā kalendārā. — Hm! Hm! Tas būs ap… ap… tas būs šovakar ap pulksten septiņiem četrdesmit! Tu redzēsi, cik labprāt izpildu tavu vēlēšanos.

Malý princ zívol. Ľutoval, že prišiel o západ slnka. A už sa aj trochu nudil.

Mazais princis nožāvājās. Viņam bija žēl neredzētā saulrieta. Turklāt viņš jau sāka garlaikoties.

— Nemám tu už čo robiť, — povedal kráľovi. — Idem za sa ďalej!

— Man še vairs nav ko darīt, — viņš sacīja karalim. — Es došos projām.

— Neodchádzaj, — povedal kráľ, veď bol taký pyšný, že má poddaného. — Neodchádzaj, vymenúvam ťa za ministra!

— Neej projām, — atbildēja karalis, kas jutās tik lepns, ka viņam ir viens pavalstnieks. — Neej projām, es iecelšu tevi par ministru!

— Za ministra čoho?

— Par kādu ministru!

— Za ministra… za ministra spravodlivosti!

— Par… tieslietu!

— Ale tu niet koho súdiť!

— Bet nav jau neviena , ko tiesāt!

— To sa nevie, — odpovedal mu kráľ. — Ešte som nevy konal cestu okolo svojho kráľovstva. Som už veľmi starý, nemám tu miesto pre koč, a chôdza ma unavuje.

— Nevar zināt, — karalis atteica. — Es vēl neesmu apskatījis savu karaļvalsti. Esmu ļoti vecs, bet še nav vietas karietei, un staigāšana mani nogurdina.

— Och! Ale ja som ho už celé videl, — povedal Malý princ a naklonil sa, aby sa ešte raz pozrel na druhú stranu planéty. — Ani tam na druhej strane nikto nie je…

— O! Es jau apskatīju, — sacīja princis un noliecās, lai pamestu skatienu planētas otrā pusē. — Tur arī nav neviena…

— Budeš teda súdiť sám seba, — odpovedal mu kráľ. — To je najťažšie. Je oveľa ťažšie súdiť samého seba ako svojho blížneho. Ak sa ti podarí samého seba dobre súdiť, bude to znamenať, že si ozajstný mudrc.

— Tad tu tiesāsi pats sevi, — karalis atbildēja. — Tas ir pats grūtākais. Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. Ja tev izdosies sevi novērtēt, tad tu patiesi būsi īsts gudrais.

— Súdiť samého seba môžem hocikde, — vravel Malý princ. — Nemusím bývať práve tu.

— Es varu tiesāt sevi, vienalga, kur, — mazais princis sacīja. Tāpēc man nav jādzīvo šeit.

— Hm, hm! — zamumlal kráľ. — Myslím, že na mojej planéte musí byť niekde stará myš. Počujem ju v noci. Môžeš súdiť tú starú myš. Z času na čas ju odsúdiš na smrť. Tak bude jej život závisieť od tvojej spravodlivosti. Ale ty jej za každým udelíš milosť, aby ti ostala. Je tu len jedna jediná.

— Hm! Hm! — karalis teica. — Man šķiet, ka kaut kur uz manas planētas dzīvo veca žurka. Naktīs es viņu dzirdu. Laiku pa laikam tu viņai piespriedīsi nāves sodu. Tādējādi viņas dzīve būs atkarīga no lavas tiesas. Bet tu viņu ikreiz apžēlosi, lai pataupītu vēlākam laikam. Mums ir tikai viena žurka.

— Ja nemám rád, keď sa odsudzuje na smrť, — odpove— dal Malý princ, — a naozaj si myslím, že odídem.

— Man nepatīk sodīt ar nāvi, — atteica mazais princis. — Turklāt laiks doties ceļā.

— Nie, — povedal kráľ.

— Nē, — karalis iebilda.

Ale Malý princ bol už pripravený, a pretože nechcel starého vládcu zarmútiť, povedal:

Mazais princis jau bija saposies, taču viņš negribēja sāpināt veco monarhu.

— Ak si vaše veličenstvo želá, aby ho presne poslúchali, mohlo by mi dať rozumný rozkaz. Mohlo by mi, napríklad, prikázať, aby som odišiel skôr ako o minútu. Zdá sa mi, že podmienky sú priaznivé…

— Ja jūsu majestāte vēlētos, lai jūs paklausa bez ierunām, jūs varētu dot man kādu jēdzīgāku pavēli. Jūs, piemēram, varētu pavēlēt man doties ceļā šai pašā mirklī. Manuprāt, visi apstākļi ir labvēlīgi…

Pretože kráľ neodpovedal, Malý princ najprv váhal, potom so vzdychom odchádzal.

Tā kā karalis neko neatbildēja, mazais princis brīdi vilcinājās, tad nopūtās un devās ceļā.

— Menujem ťa svojím vyslancom, — poponáhľal sa vtom zakričať kráľ.

— Es tevi ieceļu par savu sūtni, — karalis pasteidzās iesaukties.

Tváril sa veľmi vznešene.

Viņš izskatījās ļoti valdonīgs.

„Dospelí sú veľmi čudní,“ vravel si Malý princ počas svojej cesty.

“Ir gan dīvaini ļaudis tie pieaugušie,” mazais princis nodomāja un turpināja savu ceļojumu.

XI

XI

Na druhej planéte býval márnivec.

Uz otras planētas dzīvoja kāds godkārīgais:

— Ach, ach! Prišiel ma navštíviť obdivovateľ! — vykríkol, len čo v diaľke zazrel Malého princa.

— Ā, ieradies apbrīnotājs! — viņš sauca jau no tālienes, tiklīdz bija ieraudzījis mazo princi.

Pretože márnivci vidia v ostatných ľuďoch svojich obdivovateľov.

Godkārīgajiem taču visi pārējie cilvēki šķiet apbrīnotāji.

— Dobrý deň, — povedal Malý princ. — Máte čudný klobúk.

— Labdien, — teica mazais princis. — Kāda jums jocīga cepure.

— Mám ho preto, aby som mohol pozdravovať, — odpovedal mu márnivec. — Aby som mohol pozdravovať, keď ma s jasotom vítajú. Bohužiaľ, tadiaľto nikdy nikto nejde.

— Lai varētu sveicināt, — atbildēja godkārīgais. — Lai sveicinātu, kad mani sumina. Diemžēl še neviens neiet garām.

— Ach, naozaj? — povedal Malý princ, ktorý mu neporozumel.

— Ak tā?— sacīja mazais princis, kas neko nebija sapratis.

— Zatlieskaj, — poradil mu teda márnivec.

— Sasit plaukstas, — godkārīgais viņu pamācīja.

Malý princ zatlieskal. Márnivec nadvihol klobúk a skromne pozdravil.

Mazais princis sasita plaukstas. Godkārīgais sveicināja, paceldams cepuri.

„Toto je zábavnejšie ako návšteva u kráľa,“ vravel si v duchu Malý princ. A opäť zatlieskal. Márnivec znova dvíhal klobúk z hlavy a pozdravoval.

“Tas ir daudz jautrāk nekā vizīte pie karaļa,” nodomāja mazais princis. Un atkal sāka sist plaukstas. Godkārīgais atkal sveicināja, paceldams cepuri.

Jednotvárnosť takejto hry Malého princa po piatich minútach unavila.

Pēc šādas piecu minušu ilgas vingrināšanās mazo princi nogurdināja rotaļas vienmuļība:

— Čo treba urobiť, aby klobúk spadol? — spýtal sa.

— Un kas jādara, — viņš jautāja, lai cepure nokristu?

Ale márnivec ho nepočul. Márnivci počujú iba chválu.

Bet godkārīgais nedzirdēja. Godkārīgie dzird vienīgi uzslavas.

— Naozaj ma veľmi obdivuješ? — spýtal sa Malého princa.

— Vai tu tiešām mani ļoti apbrīno? — viņš jautāja mazajam princim.

— Čo znamená obdivovať?

— Ko nozīmē apbrīnot?

— Obdivovať znamená uznať, že som najkrajší, najlepšie oblečený, najbohatší a najinteligentnejší človek na planéte.

— Apbrīnot nozīmē atzīt, ka es esmu visskaistākais, vislabāk apģērbtais, visbagātākais un visgudrākais cilvēks uz planētas.

— Ale veď si na svojej planéte sám!

— Bet tu taču esi viens pats uz savas planētas. >

— Urob mi tú radosť. Aj tak ma obdivuj!

— Nu iepriecini mani. Apbrīno taču mani!

— Obdivujem ťa, — povedal Malý princ, pokrčiac trochu plecami, — no ako ťa to len môže zaujímať?

— Es tevi apbrīnoju, — mazliet paraustīdams plecus, teica mazais princis, — bet kādēļ tas tev tik svarīgi?

A Malý princ odišiel.

Un mazais princis devās projām.

„Dospelí sú rozhodne veľmi čudní,“ vravel si v duchu počas cesty.

“Pieaugušie patiešām ir ļoti dīvaini,” viņš noteica un turpināja savu ceļojumu.

XII

ХII

Na ďalšej planéte býval pijan. Táto návšteva bola veľmi krátka, ale Malý princ bol po nej veľmi skľúčený.

Uz nākamās planētas dzīvoja kāds dzērājs. Lai gan šis apciemojums bija ļoti īss, tas modināja mazajā princī dziļas skumjas.

— Čo tu robíš? — spýtal sa pijana, ktoré ho našiel, ako mlčky sedí pred radom prázdnych a radom plných fliaš.

— Ko tu tur dari? — viņš vaicāja dzērājam, kas klusēdams sēdēja pie veselas kolekcijas tukšu un tādas pašas kolekcijas pilnu pudeļu.

— Pijem, — odpovedal pijan s pochmúrnymvýrazom.

— Es dzeru, — drūmi atbildēja dzērājs.

— Prečo piješ? — pýtal sa ho Malý princ.

— Kādēļ tu dzer? —jautāja mazais princis.

— Aby som zabudol, — odpovedal pijan.

— Lai aizmirstu, — atbildēja dzērājs.

— Aby si zabudol? A na čo? — vyzvedal Malý princ, lebo ho už ľutoval.

— Ko aizmirstu? — apvaicājās mazais princis, kuram jau bija sameties dzērāja žēl. 

— Aby som zabudol, že sa hanbím, — priznal pijan a ovesil hlavu.

— Lai aizmirstu, ka man ir kauns, — atzinās dzērājs, galvu nodūris.

— Za čo sa hanbíš? — vypytoval sa Malý princ, lebo mu chcel pomôcť.

— Kauns? Par ko? — apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu glābt.

— Hanbím sa, že pijem! — dodal pijan a načisto sa od mlčal.

— Kauns par to, ka dzeru! — atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa.

A Malý princ celý zmätený odišiel.

Un mazais princis apmulsis devās projām.

„Dospelí sú rozhodne veľmi, veľmi čudní,“ vravel si v duchu počas cesty.

“Pieaugušie patiesi ir ārkārtīgi dīvaini,” viņš sacīja pats sev, turpinādams ceļojumu.

XIII

XIII

Štvrtá planéta patrila biznismenovi. Ten človek bol taký zaujatý, že pri príchode Malého princa ani hlavu nezdvihol.

Ceturtā planēta bija biznesmeņa planēta. Šis cilvēks bija tik aizņemts, ka, mazajam princim ierodoties, pat nepacēla galvu.

— Dobrý deň, — povedal mu Malý princ. — Vyhasla vám cigareta.

— Labdien, — sacīja princis. — Jūsu cigarete ir apdzisuši.

— Tri a dva je päť. Päť a sedem dvanásť. Dvanásť a tri pätnásť. Dobrý deň. Pätnásť a sedem dvadsaťdva. Dvadsať dva a šesť dvadsaťosem. Nemám čas znova ju zapáliť. Dvadsaťšesť a päť tridsaťjeden. Uf! Robí to teda päťstojeden miliónov šesťstodvadsaťdvatisíc sedemstotridsaťjeden.

— Trīs un divi ir pieci. Pieci un septiņi — divpadsmit. Divpadsmit un trīs — piecpadsmit. Sveiki! Piecpadsmit un septiņi — divdesmit divi. Divdesmit divi un seši — divdesmit astoņi. Nav laika to atkal aizdedzināt. Divdesmit seši un pieci — trīsdesmit viens. Uf! Tātad kopā pieci simti viens miljons seši simti divdesmit divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit viens.

— Päťsto miliónov čoho?

— Pieci simti miljonu? Kā tad?

— Čože? Ty si ešte tu? Päťstojeden miliónov… už ne viem čoho… Mám toľko práce! Ja som vážny človek, ne zabávam sa táraním hlúpostí! Dva a päť sedem…

— Tu vēl arvien esi šeit? Pieci simti viens miljons… es vairs nezinu, kā… Man ir tik daudz darba! Esmu nopietns cilvēks, un blēņas man nesagādā nekādu prieku! Divi un pieci — septiņi…

— Päťstojeden miliónov čoho? — opakoval Malý princ, pretože sa nikdy v živote nevzdal otázky, ktorú už raz položil.

— Pieci simti viens miljons? Kā tad? — atkārtoja mazais princis, kas vēl nekad savā mūžā nebija atteicies no reiz uzdotā jautājuma.

Biznismen zodvihol hlavu:

Biznesmenis pacēla galvu:

— Za päťdesiatštyri rokov, čo bývam na tejto planéte, ma vyrušili len tri razy. Po prvý raz to bolo pred dvadsiatimi dvoma rokmi, keď sem spadol bohvieodkiaľ chrúst. Hrozne bzučal a ja som urobil štyri chyby pri spočítaní.

— Piecdesmit četros gados, kopš dzīvoju uz šīs planētas, mani ir traucējuši tikai trīs reizes. Pirmoreiz! pirms divdesmit diviem gadiem, tā bija kāda maijvabole, kas uzradās dievs zin no kurienes. Tā sacēla šausmīgu troksni, un es ielaidu aplēsē četras kļūdas.

Po druhý raz to bolo pred jedenástimi rokmi, keď som mal reumatický záchvat. Chýba mi pohyb. Nemám čas na prechádzky. Ja som vážny človek. A po tretí raz… práve teraz! Vravel som teda päťstojeden miliónov…

Otrreiz, pirms vienpadsmit gadiem, man uzbruka reimatisma lēkme. Es pārāk maz kustos. Man nav laika klaiņot apkārt. Es taču esmu nopietns cilvēks. Trešā reize… lūk, šī! Tātad teicu pieci simti viens miljons…

— Miliónov čoho?

— Miljons? Kā tad?

Biznismen pochopil, že nemá nijakú nádej na pokoj.

Biznesmenis saprata, — viņam nav ko cerēt, ka viņu liks mierā.

— Miliónov tých malých vecí, ktoré niekedy vidíme na oblohe.

— Miljons mazo nieciņu, kas dažreiz redzami pie debesīm.

— Múch?

— Mušu?

— Ale nie, tým malých vecí, čo sa trblietajú.

— Nē taču, mazo nieciņu, kas mirdz.

— Včiel?

— Bišu?

— Ale nie. Tých malých zlatých vecí, o ktorých plano rojčia povaľači. No ja som vážny človek! Ja nemám čas na rojčenie.

— Nu nē. Mazo, zeltaino nieciņu, kas dīkdieņus padara sapņainus. Bet es esmu nopietns. Man nav laika sapņot.

— Ach! Hviezd?

— Ā, zvaigžņu?

— To je ono. Hviezd.

— Tieši tā. Zvaigžņu.

— A čo robíš s tými päťsto miliónmi hviezd?

— Un ko tu dari ar pieci simti miljoniem zvaigžņu?

— S päťstojeden miliónmi šesťstodvadsaťdvatisíc sedemstotridsaťjeden hviezdami. Ja som vážny človek, ja som presný.

— Pieci simti vienu miljonu seši simti divdesmit diviem tūkstošiem septiņi simti trīsdesmit vienu. Esmu nopietns cilvēks un cienu precizitāti.

— A čo robíš s tými hviezdami?

— Un ko tu dari ar šīm zvaigznēm?

— Čo s nimi robím?

— Ko es daru?

— Áno.

— Jā.

— Nič. Vlastním ich.

— Neko. Tās man pieder.

— Ty vlastníš hviezdy?

— Tev pieder zvaigznes?

— Áno.

— Jā.

— Ale ja som už videl kráľa, ktorý…

— Bet es nupat redzēju kādu karali, kam…

— Králi nevlastnia. Oni vládnu nad. To je veľký rozdiel.

— Karaļiem nekas nepieder. Viņi valda pār kaut ko. Tas ir pavisam kas cits.

— A čo z toho máš, že vlastníš hviezdy?

— Bet kāds tev labums no tā, ka tev pieder zvaigznes?

— Robí to zo mňa boháča.

— Tās padara mani bagātu.

— A čo z toho máš, že si boháčom?

— Un kāds tev labums no tā, ka esi bagāts?

— Môžem si kúpiť iné hviezdy, ak niekto nejaké objaví.

— Es varu nopirkt citas zvaigznes, ja kāds tās atklāj.

„Tento človek,“ vravel si v duchu Malý princ, „mudruje skoro ako ten môj opilec.“

“Šis cilvēks,” nodomāja mazais princis,” spriež apmēram tāpat kā mans dzērājs.”

Aj tak mu ešte položil ďalšie otázky:

Tomēr viņš vēl šo to pajautāja.

— Ako môžeme vlastniť hviezdy?

— Kā var piederēt zvaigznes?

— A komu patria? — odsekol nevrlo biznismen.

— Bet kas ir to īpašnieks? — biznesmenis ērcīgi noprasīja.

— Neviem. Nikomu.

— Es nezinu. Neviens.