Malý princ bol teraz celý bledý od hnevu.

Tagad mazais princis pat nobāla aiz dusmām.

— Už milióny rokov si kvetiny vytvárajú tŕne. Napriek tomu ovečky už milióny rokov žerú kvetiny. A to nie je vážna vec, keď sa usilujeme pochopiť, prečo sa tak namáhajú, aby si vytvorili tŕne, ktoré sú im celkom nanič? Vari nie je dôležitý boj ovečiek a kvetín? Nie je to oveľa vážnejšie a dôležitejšie ako zratúvanie toho tučného červenolíceho pána?

— Kopš miljoniem gadu puķēm ir ērkšķi. Kopš miljoniem gadu jēriņi tomēr ēd puķes. Un vai tad nav svarīgi censties saprast, kādēļ puķes tik ļoti nopūlas, lai izveidotu ērkšķus, kuri nekad nekam neder? Vai tad puķu un jēru cīņa nav svarīga? Vai tā nav svarīgāka un nopietnāka par tumšsārtā kunga rēķiniem?

A čo ak ja poznám kvetinu, jedinú na svete, ktorá rastie iba na mojej planéte a ktorú môže ovečka zničiť jediným zahryznutím, len tak, niekedy ráno, ani si neuvedomí, čo robí? A to vraj nie je dôležité!

Un, ja man zināma viena vienīga puķe visā pasaulē, kas aug tikai uz manas planētas, un, ja kādu rītu mazs jēriņš to var iznīcināt vienā rāvienā, nemaz neapzinoties, ko viņš dara — vai tad tas nav svarīgi?

Očervenel, potom pokračoval:

Mazais princis nosarka, pēc tam atsāka:

— Ak má niekto rád kvetinu, jedinú svojho druhu, aká nerastie na ostatných miliónoch a miliónoch hviezd, postačí mu, aby bol šťastný, keď sa na tie hviezdy zadíva. Povie si: „Moja kvetina je niekde tam…“ Ale ak ovečka tú kvetinu zožerie, bude to preňho, akoby odrazu všetky hviezdy zhasli! A to vraj nieje dôležité!

— Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs. Tu saki sev: “Mana puķe ir kaut kur tur…” Bet, ja jēriņš apēd puķi, tad ir tāda sajūta, ka pēkšņi apdzisušas visas zvaigznes! Un vai tas nav svarīgi?

Nemohol už ďalej hovoriť. Odrazu sa rozvzlykal. Nastala noc. Odhodil som nástroje. Bolo mi všetko jedno, čo tam po kladive, svorníku, smäde a smrti. Na jednej hviezde, na planéte, na tej mojej, na Zemi, bolo treba utešiť Malého princa! Vzal som ho do náručia. Kolísal som ho. Vravel som mu:

Viņš vairs nevarēja neko pateikt. Pēkšņi viņš sāka elsot. Bija uznākusi nakts. Es nometu savus darba rīkus. Man vairs neko nenozīmēja veseris, spītīgā skrūve, slāpes un nāve. Uz kādas zvaigznes, uz manas planētas Zemes, atradās mazs princis, kuru vajadzēja mierināt! Es paņēmu viņu savās rokās. Es viņu šūpoju. Es viņam teicu:

„Kvetine, ktorú máš rád, nehrozí nebezpečenstvo… Nakreslím tvojej ovečke náhubok… Nakreslím pre tvoju kvetinu ohrádku… Nakreslím…“

“Puķei, kuru tu mīli, nekas nedraud… Es uzzīmēšu tavam jēriņam uzpurnīti… Es uzzīmēšu tavai puķei aizsargbruņas… Es…”

Nevedel som, čo by som mal ešte povedať. Nevedel som, ako sa mu priblížiť, ako sa mu prihovoriť. Svet sĺz je taký záhadný.

Es patiešām vairs nezināju, ko sacīt. Es jutos ļoti neveikli. Es nezināju, kā viņam tuvoties, kā atkal viņam piekļūt… Asaru pasaule ir tik noslēpumaina…

VIII

VIII

Čoskoro som tú kvetinu poznal lepšie. Na planéte Malého princa rástli odjakživa jednoduché kvetiny, ozdobené iba jediným radom korunných lupienkov, ktoré zaberali málo miesta a nikoho nerušili. Ráno sa zjavovali v tráve a večer vädli.

Drīz vien iepazinos ar šo puķi tuvāk. Uz mazā prinča planētas bija augušas ļoti vienkāršas puķes, ar vienu pašu ziedlapiņu rindu; tās aizņēma pavisam maz vietas un nevienu netraucēja. Tās parādījās kādu rītu zālē un pēc tam vakarā izdzisa.

Ale táto vyklíčila jedného dňa zo semienka, priviateho ktovie odkiaľ, a Malý princ starostlivo strážil výhonok, čo sa nepodobal na ostatné. Mohol to byť nový druh baobabu. No kríček odrazu prestal rásť a chystal

Bet šī bija uzdīgusi kādu dienu no sēklas, kas bija atnesta nezin no kurienes, un mazais princis nevarēja vien beigt aplūkot asniņu, kurš nelīdzinājās nevienam citam. Tas varēja būt jaunas šķirnes baobabs.

sa kvitnúť. Malý princ sledoval, ako sa vytvára velikánsky puk. Tušil, že z neho vyrazí niečo zázračné, ale kvetina, ukrytá vo svojej zelenej izbičke, sa akosi nekonečne dlho pripravovala, aby bola pekná.

Bet drīz vien stāds pārstāja augt un sāka izvērsties ziedā. Mazais princis, kas nekad nebija redzējis tik milzīgu pumpuru, juta, ka no tās izplauks  brīnumaina parādība, bet puķe savā zaļajā istabiņa nevarēja vien saposties pietiekami skaista.

Starostlivo si vyberala farby. Obliekala sa pomaly, upravovala si jeden po druhom korunné lupienky. Nechcela sa ukázať taká skrkvaná ako vlčie maky. Chcela sa zjaviť až v celej svojej žiarivej kráse. Ach áno. Veľmi sa chcela páčiť!

Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās krāsas. Viņa tērpās lēnām, pielaikodama ziedlapiņas citu pēc citas. Viņa negribēja uzplaukt izspūrusi kā magone. Viņa gribēja parādīties visā savā krāšņumā. Ai, jā! Viņa bija ļoti koķeta!

Atak jej tajuplná úprava trvala premnoho dní. A potom raz ráno, práve pri východe slnka, sa ukázala.

Viņas noslēpumainā tērpšanās ilga daudzas dienas. Un tad kādu rītu tieši saullēkta stundā viņa atvērās.

Hoci sa predtým dôkladne pripravovala, povedala zívajúc:

Bet skaistule, kas bija tik rūpīgi posusies, teica žāvādamās:

— Ach, horko-ťažko som sa zobudila. Prepáčte, prosím… Som ešte celá rozstrapatená…

— Ā! Es tikko atmodos… Lūdzu, piedodiet… Esmu vēl pavisam izspūrusi…

Malý princ v tej chvíli nemohol skryť svoj obdiv:

Mazais princis vairs nevarēja apvaldīt savu apbrīnu:

— Aká ste krásna!

— Cik jūs esat skaista!

— Však? — odpovedala tíško kvetina. — A prišla som na svet v tej istej chvíli ako slnko…

— Vai ne, — klusi atbildēja puķe. — Es esmu dzimusi tai pašā stundā, kad saule…

Malý princ dobre vytušil, že nie je veľmi skromná, ale bola taká dojímavá!

Mazais princis it labi nojauta, ka puķe nav no kautrīgajām, bet viņa bija tik aizkustinoša!

— Myslím, že je čas na raňajky, — dodala hneď nato, — buďte taký dobrý a nezabudnite na mňa…

— Man šķiet, ka tagad ir brokastu laiks, — viņa tūdaļ piebilda, — esiet tik laipns, padomājiet par mani…

A Malý princ, celý zmätený, šiel po kanvu s čerstvou vodou a kvetinu obslúžil.

Un mazais princis, pavisam apmulsis, sameklēja lejkannu ar svaigu ūdeni un aplaistīja puķi.

Takto ho veľmi skoro potrápila svojou trochu nedotklivou namyslenosťou. Napríklad, keď jedného dňa hovorila o svojich štyroch tŕňoch, povedala Malému princovi:

Drīz vien puķe viņu galīgi nomocīja ar savu neizprotamo iedomību. Kādu dienu, piemēram, runājot par saviem četriem ērkšķiem, viņa sacīja mazajam princim:

— Nech len prídu tie tigre so svojimi pazúrmi!

— Lai nu nāk tīģeri ar saviem nagiem!

— Na mojej planéte tigre nie sú, — ohradil sa Malý princ, — a tigre byliny nežerú.

— Uz manas planētas nav tīģeru,— iebilda mazais princis, — un turklāt tīģeri neēd zāli.

— Ja nie som bylina, — odpovedala nežným hlás kom kvetina.

— Es neesmu zāle, — mierīgi atbildēja puķe.

— Prepáčte…

— Piedodiet…

— Ja sa tigrov ani trochu nebojím, ale mám veľký strach z prievanu. Nemali by ste nejakú zástenu?

— Man nemaz nav bail no tīģeriem, bet es šausmīgi neciešu caurvēju. Vai jums būtu kāds aizsegs?

„Veľký strach z prievanu… to nie je najlepšia vyhliadka pre rastlinu,“ povedal si Malý princ. „Táto kvetina je naozaj zložitá povaha.“

“Augs necieš caurvēju… ļoti savādi,” mazais princis nodomāja. “Šī puķe ir ļoti komplicēta…”

— Večer ma dáte pod sklený zvon. U vás je veľmi chlad no. Máte zlú polohu. Tam, odkiaľ pochádzam…

— Vakarā apsedziet mani ar stikla kupolu. Pie jums ir ļoti auksts. Te ir tik nemājīgi. Tur, no kurienes es nāku…

No zarazila sa. Prišla sem ako semienko. Nemohla poznať nič z iných svetov. Zahanbená, že sa nechala pristihnúť pri pokuse o takú naivnú lož, dva či tri razy zakašlala, aby zvalila vinu na Malého princa.

Bet tad viņa apklusa. Viņa taču bija atnesta šurp sēklas veidā. Ko gan viņa varēja zināt par citām pasaulēm. Apkaunota, ka ļāvusi pārsteigt sevi tik naivos melos, puķe divas vai trīs reizes iekāsējās, lai mazais princis sajustu savu vainu.

— A čo bude s tou zástenou…?

— Kur ir aizsegs?…

— Chcel som ísť po ňu, ale vy ste sa so mnou rozprávali!

— Es jau devos pēc tā, bet jūs runājāt ar mani!

Tu ešte silnejšie zakašlala, aby v ňom predsa len vzbudila výčitky svedomia.

Tad puķe sāka vēl stiprāk kāsēt, lai viņam iedvestu sirdsapziņas pārmetumus.

A tak Malý princ, hoci naozaj chcel mať kvetinu rád, čoskoro o nej zapochyboval. Bral vážne jej bezvýznamné slová a cítil sa veľmi nešťastný.

Un tā mazais princis, lai arī viņam piemita mīlestības laba griba, drīz vien bija sācis šaubīties par puķi. Vieglprātīgos vārdus viņš bija uzņēmis nopietni un kļuvis ļoti nelaimīgs.

„Nemal som ju počúvať,“ zdôveril sa mi jedného dňa, „kvetiny netreba nikdy počúvať. Treba sa na ne dívať a vdychovať ich vôňu. Tá moja napĺňala vôňou celú planétu, ale ja som sa z toho nevedel tešiť. Tá historka s pazúrmi, čo ma tak podráždila, mala ma skôr dojať…“

“Man nevajadzēja puķē klausīties,” viņš man atzinās kādu dienu, “nekad nevajag klausīties puķēs. Tās jāuzlūko un jāelpo to smarža. Manējā ar savu smaržu apdvesa visu planētu, bet es nepratu par to priecāties. Šīm runām par nagiem vajadzēja modināt līdzjūtību, bet es noskaitos…”

A ešte sa mi zveril:

Un vēl viņš atzinās:

„Vtedy som nevedel nič pochopiť! Mal som ju posudzovať podľa skutkov, a nie podľa slov. Zaplavovala ma vôňou a jasom. Nemal som nikdy utiecť! Mal som za jej priehľadnými úskokmi vytušiť, aká je nežná. Kvetiny si tak protirečia! Ale bol som primladý, aby som ju vedel mať rád.“

“Toreiz es viņu nesapratu! Man vajadzēja par viņu spriest pēc darbiem, nevis pēc vārdiem. Viņa apdvesa mani ar savu smaržu un darīja gaišāku manu dzīvi. Man nevajadzēja bēgt prom! Man vajadzēja nojaust viņas maigumu zem nožēlojamā viltības aizsega. Puķes ir tik pretrunīgas! Bet es biju pārāk jauns, lai prastu mīlēt.”

IX

IX

Myslím, že na svoj útek využil sťahovanie divých vtákov. Ráno pred odchodom dal planétu pekne do poriadku. Svedomito vymietol svoje činné sopky. Mal dve sopky, čo boli ešte v činnosti. Bolo to veľmi pohodlné, keď si ráno zohrieval raňajky.

Man šķiet, ka mazais princis bija nolēmis aizceļot ar gājputniem. Tajā rītā viņš krietni uzposa savu planētu. Viņš rūpīgi iztīrīja darbojošos vulkānus. Viņam bija divi vulkāni, kas darbojās. Uz tiem ļoti ērti no rītiem varēja uzsildīt brokastis.

Mal aj jednu vyhasnutú sopku. Ale, ako vravieval: „Človek nikdy nevie!“ A tak rovnako svedomito vymietol i tú vyhasnutú sopku. Ak sú sopky dobre vymetené, horí v nich pomaly a pravidelne, nevybuchujú. Sopečná činnosť je ako oheň v kozube.

Viņam piederēja ari viens izdzisis vulkāns. Bet kā mēdz teikt: “Nekad nevar būt drošs!” Tādēļ viņš iztīrīja arī izdzisušo vulkānu. Ja vulkāni ir labi iztīrīti, tie deg mierīgi, vienmērīgi, bez izvirdumiem. Vulkānu izvirdumi ir kā uguns skurstenī.

Prirodzene, my sme na našej zemi príliš maličkí, aby sme mohli vymetať naše sopky. A preto nám spôsobujú toľko starostí.

Acīm redzot, uz zemes mēs esam pārāk mazi, lai iztīrītu savus vulkānus. Tādēļ tie sagādā mums tik daudz nepatikšanu.

Malý princ vytrhal aj posledné výhonky baobabov a bol trošku skľúčený. Myslel si, že sa už možno nikdy nevráti. Ale všetky tieto zvyčajné práce sa mu v to ráno zdali neobyčajne milé.

Mazais princis mazliet noskumis izrāva pēdējos baobabu dzinumus. Viņš domāja, ka nekad vairs neatgriezīsies. Visi parastie darbi šorīt viņam likās neparasti jauki.

A keď' posledný raz polial kvetinu a chystal sa ju prikryť skleným zvonom, pocítil, že je mu do plaču.

Kad viņš pēdējo reizi aplaistīja puķi un gatavojās to apsegt ar stikla kupolu, viņam gribējās pat raudāt.

— Zbohom, — povedal kvetine.

— Ardievu, — viņš teica puķei.

Ale kvetina mu neodpovedala.

Bet puķe neatbildēja.

— Zbohom, — zopakoval.

— Ardievu, — viņš atkārtoja.

Kvetina zakašlala. Ale nie preto, že by mala zápal priedušiek.

Puķe iekāsējās. Tas nebija tādēļ, ka viņa būtu saaukstējusies.

— Bola som hlúpa, — povedala napokon. — Odpusť mi. Usiluj sa byť šťastný.

— Esmu bijusi muļķe, — beidzot viņa teica. — Lūdzu piedod man. Un centies būt laimīgs.

Bol prekvapený, že mu nič nevyčíta. Stál tam celý zmätený, so zvonom vo vystretej ruke. Nechápal tú pokojnú láskavosť.

Mazais princis bija pārsteigts, nedzirdot pārmetumus. Viņš stāvēja, pavisam apmulsis, ar stikla kupolu rokās. Viņš nesaprata šo kluso maigumu.

— Ale áno, mám ťa rada, — povedala mu kvetina. — Ty si o tom mojou vinou nevedel. Teraz to nie je dôležité. No ty si bol práve taký hlúpy ako ja. Usiluj sa byť šťastný… Nechaj tak ten zvon. Už ho nechcem.

— Nu, protams, es tevi mīlu, — teica puķe. — Tā bija mana vaina, ka tu par to neko nezināji. Bet tas ir tik nesvarīgi. Arī tu biji tāds pats muļķis kā es. Centies būt laimīgs… Liec šo kupolu mierā. Es to vairs negribu.

—Ale vietor…

— Bet vējš…

— Nie som až taká prechladnutá… Čerstvý nočný vzduch mi urobí dobre. Som predsa kvetina.

— Es jau nemaz neesmu tā saaukstējusies… Svaigais nakts gaiss man darīs labu. Es esmu puķe.

— Ale zvieratá…

— Bet zvēri…

— Musím predsa strpieť dve či tri húsenice, ak chcem poznať motýle. Je to vraj veľmi krásne. Kto by ma inak navštívil? Ty budeš ďaleko. A veľkých zvierat sa vôbec nebojím. Aj ja mám pazúry.

Man taču ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribu iepazīt tauriņus. Tie laikam ir ļoti skaisti. Kas tad mani apciemos? Tu taču būsi tālu projām. Bet no lieliem zvēriem es nebaidos. Man ir nagi.

A prostomyseľne ukázala svoje štyri tŕne. Potom dodala:

Un viņa naivi rādīja savus četrus ērkšķus. Pēc tam piebilda:

— Nepreťahuj to toľko, rozčuľuje ma to. Rozhodol si sa odísť. Tak choď.

— Nevilcinies, tas uztrauc. Ja esi izlēmis doties projām, tad ej.

Nechcela, aby ju videl plakať. Bola to veľmi pyšná kvetina…

Viņa negribēja, ka mazais princis redz viņu raudam. Tā bija ļoti lepna puķe…

X

X

Žil v oblasti asteroidov 325, 326, 327, 328, 329 a 330. Najprv sa teda vybral na ne, aby tam hľadal nejaké zamestnanie a poučenie.

Vistuvāk mazā prinča planētai atradās asteroīdi 325., 326., 327., 328., 329. un 330. Tāpēc tos viņš apciemoja vispirms, lai sameklētu tur kādu nodarbošanos vai iemācītos kaut ko.

Na prvom prebýval kráľ. Oblečený do purpuru a hermelínu sedel na veľmi jednoduchom, a predsa majestátnom tróne.

Pirmo apdzīvoja kāds karalis. Tērpies purpurā un sermuļādās, viņš sēdēja uz ļoti vienkārša un tomēr majestātiska troņa.

— Ach! Tu máme poddaného, — vykríkol kráľ, keď zazrel Malého princa.

— Lūk, pavalstnieks! — karalis iesaucās, ieraudzījis mazo princi.

A Malý princ sa v duchu spýtal: „Ako ma mohol spoznať, keď ma ešte nikdy nevidel?“

Un mazais princis nodomāja: “Kā gan viņš mani pazīst, ja nekad nav redzējis?”

Nevedel, že pre kráľov je svet veľmi zjednodušený. Všetci ľudia sú poddaní.

Viņš nezināja, ka karaļi pasauli vienkāršo. Visi cilvēki viņiem ir pavalstnieki.

— Pristúp bližšie, nech ťa lepšie vidím, — povedal mu kráľ, ktorý bol veľmi pyšný, že je pre niekoho kráľom.

— Panāc tuvāk, lai es tevi labāk redzu, — teica karalis, kas jutās gauži lepns, ka ir kādam karalis.

Malý princ sa obzeral, kam by si sadol, ale planéta bola celá zatarasená nádherným hermelínovým plášťom. Ostal teda stáť, a pretože bol unavený, zívol.

Mazais princis ar skatienu meklēja, kur apsēsties, bet visu planētu pilnīgi aizņēma krāšņais sermuļādu apmetnis. Tā nu viņš palika stāvam, bet, tā kā bija noguris, nožāvājās.

— Je proti pravidlám etikety zívať v prítomnosti kráľa, — povedal mu vládca. — Zakazujem ti to.

— Žāvāties karaļa klātbūtnē ir pret etiķetes noteikumiem, — teica karalis. — Es tev to aizliedzu.

— Nemôžem sa ubrániť, — odpovedal Malý princ celý zahanbený. — Prekonal som dlhú cestu a nespal som…

— Es nevaru savaldīties, — pavisam apmulsis, atbildēja mazais princis. — Mans ceļojums bija ilgs, un es neesmu nemaz gulējis…

— Prikazujem ti teda, — povedal mu kráľ, — aby si zíval. Už celé roky som nevidel nikoho zívať. Zívanie je pre mňa zvláštnosťou. No tak, zívaj ešte raz! Je to rozkaz.

— Tad es tev pavēlu žāvāties, — sacīja karalis. — Gadiem ilgi neesmu redzējis kādu žāvājamies. Žāvas ir ievērības cienīga parādība. Nu, nožāvājies vēlreiz! Tā ir pavēle.

— Zastrašuje ma to… už nemôžem… — povedal Malý princ a veľmi sa začervenal.

— Es kautrējos… vairs nevaru… — iebilda mazais princis gluži nosarcis.

— Hm, hm, — odpovedal kráľ. — Teda… teda ti rozkazu jem chvíľku zívať a chvíľku…

— Hm! Hm! — atteica karalis. — Tad es… es tev pavēlu brīžiem žāvāties un brīžiem ne.

Zamotal sa a zdal sa akýsi urazený.

Viņš sastostījās un likās esam saīdzis.

Ako kráľ trval totiž predovšetkým na tom, aby sa uznávala jeho autorita. Nestrpel neposlušnosť. Bol to neobmedzený vládca. Ale bol aj veľmi dobrosrdečný, a tak dával rozumné rozkazy.

Jo karalis raudzījās, lai viņa autoritāte tiktu respektēta. Viņš necieta nepaklausību. Viņš bija absolūtais monarhs. Bet, tā kā bija ļoti labs, viņš deva saprātīgas pavēles.

„Keby som prikázal,“ vravieval zvyčajne, „keby som prikázal niektorému generálovi, aby sa premenil na morského vtáka, a keby ten generál neposlúchol, nebola by to generálova vina, ale moja.“

“Ja es pavēlētu,” karalis mēdza teikt, “ja es pavēlētu kādam ģenerālim pārvērsties par kaiju un ja šis ģenerālis neklausītu, tā nebūtu viņa vaina. Tā būtu mana vaina.”

— Môžem si sadnúť? — nesmelo sa spýtal Malý princ.

— Vai drīkstu apsēsties? — bailīgi ievaicājās mazais princis.

— Prikazujem ti, aby si si sadol, — odpovedal mu kráľ a majestátnym pohybom potiahol polu svojho hermelínového plášťa.

— Es tev pavēlu apsēsties, — atbildēja karalis, majestātiski sakārtodams sava sermuļādu apmetņa malu.

Malý princ sa začudoval. Planéta bola maličká. Nad čím vlastne mohol kráľ vládnuť?

Mazais princis bija neziņā. Planēta tik niecīga — pār ko gan karalis valda?

— Vaše veličenstvo, — oslovil ho, — prosím o prepáčenie, že sa vás pýtam…

— Jūsu majestāte, — viņš teica, — lūdzu, piedodiet, ka uzdrošinos jums jautāt…

— Prikazujem ti, aby si sa ma pýtal, — poponáhľal sa povedať kráľ.

— Es tev pavēlu jautāt, — karalis steidzīgi noteica.

— Vaše veličenstvo… nad čím vládnete?

— Majestāt, pār ko jūs valdāt?

— Nad všetkým, — odpovedal veľmi prostodušne kráľ.

— Pār visu, — karalis vientiesīgi atbildēja.

— Nad všetkým?

— Pār visu?

Kráľ zdržanlivým posunkom ukázal na svoju planétu, na ostatné planéty a na hviezdy.

Karalis ar necilu žestu norādīja uz savu planētu, uz pārējām planētām un zvaigznēm.

— Nad tým všetkým? — žasol Malý princ.

— Pār visu šo? — mazais princis pārjautāja.

— Nad tým všetkým… — odpovedal kráľ.

— Pār visu šo… — karalis atbildēja.

Nebol to teda iba neobmedzený vládca, ale aj svetovládny.

Jo viņš bija ne tikai absolūtais, bet arī universālais monarhs.

— A hviezdy vás poslúchajú?

— Un zvaigznes jums paklausa?

— Prirodzene, — povedal mu kráľ. — Poslúchnu okamžite. Nestrpím nedisciplinovanosť.

— Protams, — karalis atteica. — Viņas klausa uz vārda. Es neciešu nedisciplinētību.

Taká veľká moc Malého princa naplnila obdivom. Keby ju mal on, nebol by videl štyridsaťštyri, ale sedemdesiatdva alebo dokonca sto, ba aj dvesto západov slnka v ten istý deň, a nebol by musel ani posunúť stoličku!

Šāda vara mazajā princī izraisīja izbrīnu. Ja tāda būtu viņa rokās, tad viņš varētu vienā un tai pašā dienā noraudzīties nevis četrdesmit četros, bet septiņdesmit divos vai ari simt vai divsimt saulrietos, pat neizkustinot no vietas savu krēslu!

A pretože mu bolo trošku smutno, keď si spomenul na svoju malú opustenú planétu, osmelil sa a požiadal kráľa o jednu láskavosť:

Un, tā kā princi atkal pārņēma skumjas, atceroties savu mazo planētu, viņš iedrošinājās palūgt karalim kādu žēlastību:

— Chcel by som vidieť západ slnka… Urobte mi tú radosť… Prikážte slnku, aby zapadlo…

— Es gribētu redzēt saulrietu… Dariet man šo prieku… Pavēliet saulei, lai tā noriet…