Mazais Princis / Le Petit Prince — czytaj online. Strona 4

Łotewsko-francuska dwujęzyczna książka

Antuāns de Sent-Ekziperī

Mazais Princis

Antoine de Saint-Exupéry

Le Petit Prince

— Ja es pavēlētu kādam ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu doto pavēli, kā vaina tā būtu: viņa vai manējā?

– Si j’ordonnais à un général de voler d’une fleur à l’autre à la façon d’un papillon, ou d’écrire une tragédie, ou de se changer en oiseau de mer, et si le général n’exécutait pas l’ordre reçu, qui, de lui ou de moi, serait dans son tort?

— Tā būtu jūsu vaina, — mazais princis apņēmīgi noteica.

– Ce serait vous, dit fermement le petit prince.

— Tieši tā. No katra jāprasa tas, ko katrs spēj izpildīt, —karalis atsāka. — Autoritāte vispirms balstās uz saprātu. Ja pavēlēsi savai tautai mesties jūrā, tā sacelsies. Man ir tiesības prasīt paklausību, tādēļ, ka mani rīkojumi ir saprātīgi.

– Exact. Il faut exiger de chacun ce que chacun peut donner, reprit le roi. L’autorité repose d’abord sur la raison. Si tu ordonnes à ton peuple d’aller se jeter à la mer, il fera la révolution. J’ai le droit d’exiger l’obéissance parce que mes ordres sont raisonnables.

— Bet mans saulriets? — atgādināja mazais princis, kas nekad neaizmirsa reiz izteiktu jautājumu.

– Alors mon coucher de soleil? rappela le petit prince qui jamais n’oubliait une question une fois qu’il l’avait posée.

— Tu redzēsi savu saulrietu. Es to pieprasīšu. Taču vispirms sagaidīšu labvēlīgus apstākļus, jo tā ir augstākā valdīšanas gudrība.

– Ton coucher de soleil, tu l’auras. Je l’exigerai. Mais j’attendrai, dans ma science du gouvernement, que les conditions soient favorables.

— Kad tas būs? — apvaicājās mazais princis.

– Quand ça sera-t-il? s’informa le petit prince.

— Hm! Hm! — albildēja karalis, vispirms paraudzījies lielā kalendārā. — Hm! Hm! Tas būs ap… ap… tas būs šovakar ap pulksten septiņiem četrdesmit! Tu redzēsi, cik labprāt izpildu tavu vēlēšanos.

– Hem! Hem! lui répondit le roi, qui consulta d’abord un gros calendrier, hem! hem! ce sera, vers… vers… ce sera ce soir vers sept heures quarante! Et tu verras comme je suis bien obéi.

Mazais princis nožāvājās. Viņam bija žēl neredzētā saulrieta. Turklāt viņš jau sāka garlaikoties.

Le petit prince bâilla. Il regrettait son coucher de soleil manqué. Et puis il s’ennuyait déjà un peu:

— Man še vairs nav ko darīt, — viņš sacīja karalim. — Es došos projām.

– Je n’ai plus rien à faire ici, dit-il au roi. Je vais repartir!

— Neej projām, — atbildēja karalis, kas jutās tik lepns, ka viņam ir viens pavalstnieks. — Neej projām, es iecelšu tevi par ministru!

– Ne pars pas, répondit le roi qui était si fier d’avoir un sujet. Ne pars pas, je te fais ministre!

— Par kādu ministru!

– Ministre de quoi?

— Par… tieslietu!

– De… de la justice!

— Bet nav jau neviena , ko tiesāt!

– Mais il n’y a personne à juger!

— Nevar zināt, — karalis atteica. — Es vēl neesmu apskatījis savu karaļvalsti. Esmu ļoti vecs, bet še nav vietas karietei, un staigāšana mani nogurdina.

– On ne sait pas, lui dit le roi. Je n’ai pas fait encore le tour de mon royaume. Je suis très vieux, je n’ai pas de place pour un carrosse, et ça me fatigue de marcher.

— O! Es jau apskatīju, — sacīja princis un noliecās, lai pamestu skatienu planētas otrā pusē. — Tur arī nav neviena…

– Oh! Mais j’ai déjà vu, dit le petit prince qui se pencha pour jeter encore un coup d’œil sur l’autre côté de la planète. Il n’y a personne là-bas non plus…

— Tad tu tiesāsi pats sevi, — karalis atbildēja. — Tas ir pats grūtākais. Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. Ja tev izdosies sevi novērtēt, tad tu patiesi būsi īsts gudrais.

– Tu te jugeras donc toi-même, lui répondit le roi. C’est le plus difficile. Il est bien plus difficile de se juger soi-même que de juger autrui. Si tu réussis à bien te juger, c’est que tu es un véritable sage.

— Es varu tiesāt sevi, vienalga, kur, — mazais princis sacīja. Tāpēc man nav jādzīvo šeit.

– Moi, dit le petit prince, je puis me juger moi-même n’importe où. Je n’ai pas besoin d’habiter ici.

— Hm! Hm! — karalis teica. — Man šķiet, ka kaut kur uz manas planētas dzīvo veca žurka. Naktīs es viņu dzirdu. Laiku pa laikam tu viņai piespriedīsi nāves sodu. Tādējādi viņas dzīve būs atkarīga no lavas tiesas. Bet tu viņu ikreiz apžēlosi, lai pataupītu vēlākam laikam. Mums ir tikai viena žurka.

– Hem! Hem! dit le roi, je crois bien que sur ma planète il y a quelque part un vieux rat. Je l’entends la nuit. Tu pourras juger ce vieux rat. Tu le condamneras à mort de temps en temps. Ainsi sa vie dépendra de ta justice. Mais tu le gracieras chaque fois pour l’économiser. Il n’y en a qu’un.

— Man nepatīk sodīt ar nāvi, — atteica mazais princis. — Turklāt laiks doties ceļā.

– Moi, répondit le petit prince, je n’aime pas condamner à mort, et je crois bien que je m’en vais.

— Nē, — karalis iebilda.

– Non, dit le roi.

Mazais princis jau bija saposies, taču viņš negribēja sāpināt veco monarhu.

Mais le petit prince, ayant achevé ses préparatifs, ne voulut point peiner le vieux monarque:

— Ja jūsu majestāte vēlētos, lai jūs paklausa bez ierunām, jūs varētu dot man kādu jēdzīgāku pavēli. Jūs, piemēram, varētu pavēlēt man doties ceļā šai pašā mirklī. Manuprāt, visi apstākļi ir labvēlīgi…

– Si Votre Majesté désirait être obéie ponctuellement, elle pourrait me donner un ordre raisonnable. Elle pourrait m’ordonner, par exemple, de partir avant une minute. Il me semble que les conditions sont favorables…

Tā kā karalis neko neatbildēja, mazais princis brīdi vilcinājās, tad nopūtās un devās ceļā.

Le roi n’ayant rien répondu, le petit prince hésita d’abord, puis, avec un soupir, prit le départ.

— Es tevi ieceļu par savu sūtni, — karalis pasteidzās iesaukties.

– Je te fais mon ambassadeur, se hâta alors de crier le roi.

Viņš izskatījās ļoti valdonīgs.

Il avait un grand air d’autorité.

“Ir gan dīvaini ļaudis tie pieaugušie,” mazais princis nodomāja un turpināja savu ceļojumu.

Les grandes personnes sont bien étranges, se dit le petit prince, en lui-même, durant son voyage.

XI

CHAPITRE XI

Uz otras planētas dzīvoja kāds godkārīgais:

La seconde planète était habitée par un vaniteux:

— Ā, ieradies apbrīnotājs! — viņš sauca jau no tālienes, tiklīdz bija ieraudzījis mazo princi.

– Ah! Ah! Voilà la visite d’un admirateur! s’écria de loin le vaniteux dès qu’il aperçut le petit prince.

Godkārīgajiem taču visi pārējie cilvēki šķiet apbrīnotāji.

Car, pour les vaniteux, les autres hommes sont des admirateurs.

— Labdien, — teica mazais princis. — Kāda jums jocīga cepure.

– Bonjour, dit le petit prince. Vous avez un drôle de chapeau.

— Lai varētu sveicināt, — atbildēja godkārīgais. — Lai sveicinātu, kad mani sumina. Diemžēl še neviens neiet garām.

– C’est pour saluer, lui répondit le vaniteux. C’est pour saluer quand on m’acclame. Malheureusement il ne passe jamais personne par ici.

— Ak tā?— sacīja mazais princis, kas neko nebija sapratis.

– Ah oui? dit le petit prince qui ne comprit pas.

— Sasit plaukstas, — godkārīgais viņu pamācīja.

– Frappe tes mains l’une contre l’autre, conseilla donc le vaniteux.

Mazais princis sasita plaukstas. Godkārīgais sveicināja, paceldams cepuri.

Le petit prince frappa ses mains l’une contre l’autre. Le vaniteux salua modestement en soulevant son chapeau.

“Tas ir daudz jautrāk nekā vizīte pie karaļa,” nodomāja mazais princis. Un atkal sāka sist plaukstas. Godkārīgais atkal sveicināja, paceldams cepuri.

«Ça c’est plus amusant que la visite au roi», se dit en lui-même le petit prince. Et il recommença de frapper ses mains l’une contre l’autre. Le vaniteux recommença de saluer en soulevant son chapeau.

Pēc šādas piecu minušu ilgas vingrināšanās mazo princi nogurdināja rotaļas vienmuļība:

Après cinq minutes d’exercice le petit prince se fatigua de la monotonie du jeu:

— Un kas jādara, — viņš jautāja, lai cepure nokristu?

– Et, pour que le chapeau tombe, demanda-t-il, que faut-il faire?

Bet godkārīgais nedzirdēja. Godkārīgie dzird vienīgi uzslavas.

Mais le vaniteux ne l’entendit pas. Les vaniteux n’entendent jamais que les louanges.

— Vai tu tiešām mani ļoti apbrīno? — viņš jautāja mazajam princim.

– Est-ce que tu m’admires vraiment beaucoup? demanda-t-il au petit prince.

— Ko nozīmē apbrīnot?

– Qu’est-ce que signifie admirer?

— Apbrīnot nozīmē atzīt, ka es esmu visskaistākais, vislabāk apģērbtais, visbagātākais un visgudrākais cilvēks uz planētas.

– Admirer signifie reconnaître que je suis l’homme le plus beau, le mieux habillé, le plus riche et le plus intelligent de la planète.

— Bet tu taču esi viens pats uz savas planētas. >

– Mais tu es seul sur ta planète!

— Nu iepriecini mani. Apbrīno taču mani!

– Fais-moi ce plaisir. Admire-moi quand même!

— Es tevi apbrīnoju, — mazliet paraustīdams plecus, teica mazais princis, — bet kādēļ tas tev tik svarīgi?

– Je t’admire, dit le petit prince, en haussant un peu les épaules, mais en quoi cela peut-il bien t’intéresser?

Un mazais princis devās projām.

Et le petit prince s’en fut.

“Pieaugušie patiešām ir ļoti dīvaini,” viņš noteica un turpināja savu ceļojumu.

Les grandes personnes sont décidément bien bizarres, se dit-il simplement en lui-même durant son voyage.

ХII

CHAPITRE XII

Uz nākamās planētas dzīvoja kāds dzērājs. Lai gan šis apciemojums bija ļoti īss, tas modināja mazajā princī dziļas skumjas.

La planète suivante était habitée par un buveur. Cette visite fut très courte, mais elle plongea le petit prince dans une grande mélancolie:

— Ko tu tur dari? — viņš vaicāja dzērājam, kas klusēdams sēdēja pie veselas kolekcijas tukšu un tādas pašas kolekcijas pilnu pudeļu.

– Que fais-tu là? dit-il au buveur, qu’il trouva installé en silence devant une collection de bouteilles vides et une collection de bouteilles pleines.

— Es dzeru, — drūmi atbildēja dzērājs.

– Je bois, répondit le buveur, d’un air lugubre.

— Kādēļ tu dzer? —jautāja mazais princis.

– Pourquoi bois-tu? lui demanda le petit prince.

— Lai aizmirstu, — atbildēja dzērājs.

– Pour oublier, répondit le buveur.

— Ko aizmirstu? — apvaicājās mazais princis, kuram jau bija sameties dzērāja žēl. 

– Pour oublier quoi? s’enquit le petit prince qui déjà le plaignait.

— Lai aizmirstu, ka man ir kauns, — atzinās dzērājs, galvu nodūris.

– Pour oublier que j’ai honte, avoua le buveur en baissant la tête.

— Kauns? Par ko? — apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu glābt.

– Honte de quoi? s’informa le petit prince qui désirait le secourir.

— Kauns par to, ka dzeru! — atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa.

– Honte de boire! acheva le buveur qui s’enferma définitivement dans le silence.

Un mazais princis apmulsis devās projām.

Et le petit prince s’en fut, perplexe.

“Pieaugušie patiesi ir ārkārtīgi dīvaini,” viņš sacīja pats sev, turpinādams ceļojumu.

Les grandes personnes sont décidément très très bizarres, se disait-il en lui-même durant le voyage.

XIII

CHAPITRE XIII

Ceturtā planēta bija biznesmeņa planēta. Šis cilvēks bija tik aizņemts, ka, mazajam princim ierodoties, pat nepacēla galvu.

La quatrième planète était celle du businessman. Cet homme était si occupé qu’il ne leva même pas la tête à l’arrivée du petit prince.

— Labdien, — sacīja princis. — Jūsu cigarete ir apdzisuši.

– Bonjour, lui dit celui-ci. Votre cigarette est éteinte.

— Trīs un divi ir pieci. Pieci un septiņi — divpadsmit. Divpadsmit un trīs — piecpadsmit. Sveiki! Piecpadsmit un septiņi — divdesmit divi. Divdesmit divi un seši — divdesmit astoņi. Nav laika to atkal aizdedzināt. Divdesmit seši un pieci — trīsdesmit viens. Uf! Tātad kopā pieci simti viens miljons seši simti divdesmit divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit viens.

– Trois et deux font cinq. Cinq et sept douze. Douze et trois quinze. Bonjour. Quinze et sept vingt-deux. Vingt-deux et six vingt-huit. Pas le temps de la rallumer. Vingt-six et cinq trente et un. Ouf! Ça fait donc cinq cent un millions six cent vingt-deux mille sept cent trente et un.

— Pieci simti miljonu? Kā tad?

– Cinq cents millions de quoi?

— Tu vēl arvien esi šeit? Pieci simti viens miljons… es vairs nezinu, kā… Man ir tik daudz darba! Esmu nopietns cilvēks, un blēņas man nesagādā nekādu prieku! Divi un pieci — septiņi…

– Hein? Tu es toujours là? Cinq cent un millions de… je ne sais plus… J’ai tellement de travail! Je suis sérieux, moi, je ne m’amuse pas à des balivernes! Deux et cinq sept…

— Pieci simti viens miljons? Kā tad? — atkārtoja mazais princis, kas vēl nekad savā mūžā nebija atteicies no reiz uzdotā jautājuma.

– Cinq cent un millions de quoi, répéta le petit prince qui jamais de sa vie, n’avait renoncé à une question, une fois qu’il l’avait posée.

Biznesmenis pacēla galvu:

Le businessman leva la tête:

— Piecdesmit četros gados, kopš dzīvoju uz šīs planētas, mani ir traucējuši tikai trīs reizes. Pirmoreiz! pirms divdesmit diviem gadiem, tā bija kāda maijvabole, kas uzradās dievs zin no kurienes. Tā sacēla šausmīgu troksni, un es ielaidu aplēsē četras kļūdas.

– Depuis cinquante-quatre ans que j’habite cette planète-ci, je n’ai été dérangé que trois fois. La première fois ç’a été, il y a vingt-deux ans, par un hanneton qui était tombé Dieu sait d’où. Il répandait un bruit épouvantable, et j’ai fait quatre erreurs dans une addition.

Otrreiz, pirms vienpadsmit gadiem, man uzbruka reimatisma lēkme. Es pārāk maz kustos. Man nav laika klaiņot apkārt. Es taču esmu nopietns cilvēks. Trešā reize… lūk, šī! Tātad teicu pieci simti viens miljons…

La seconde fois ç’a été, il y a onze ans, par une crise de rhumatisme. Je manque d’exercice. Je n’ai pas le temps de flâner. Je suis sérieux, moi. La troisième fois… la voici! Je disais donc cinq cent un millions…

— Miljons? Kā tad?

– Millions de quoi?

Biznesmenis saprata, — viņam nav ko cerēt, ka viņu liks mierā.

Le businessman comprit qu’il n’était point d’espoir de paix:

— Miljons mazo nieciņu, kas dažreiz redzami pie debesīm.

– Millions de ces petites choses que l’on voit quelquefois dans le ciel.

— Mušu?

– Des mouches?

— Nē taču, mazo nieciņu, kas mirdz.

– Mais non, des petites choses qui brillent.

— Bišu?

– Des abeilles?

— Nu nē. Mazo, zeltaino nieciņu, kas dīkdieņus padara sapņainus. Bet es esmu nopietns. Man nav laika sapņot.

– Mais non. Des petites choses dorées qui font rêvasser les fainéants. Mais je suis sérieux, moi! Je n’ai pas le temps de rêvasser.

— Ā, zvaigžņu?

– Ah! des étoiles?

— Tieši tā. Zvaigžņu.

– C’est bien ça. Des étoiles.

— Un ko tu dari ar pieci simti miljoniem zvaigžņu?

– Et que fais-tu de cinq cents millions d’étoiles?

— Pieci simti vienu miljonu seši simti divdesmit diviem tūkstošiem septiņi simti trīsdesmit vienu. Esmu nopietns cilvēks un cienu precizitāti.

– Cinq cent un millions six cent vingt-deux mille sept cent trente et un. Je suis sérieux, moi, je suis précis.

— Un ko tu dari ar šīm zvaigznēm?

– Et que fais-tu de ces étoiles?

— Ko es daru?

– Ce que j’en fais?

— Jā.

– Oui.

— Neko. Tās man pieder.

– Rien. Je les possède.

— Tev pieder zvaigznes?

– Tu possèdes les étoiles?

— Jā.

– Oui.

— Bet es nupat redzēju kādu karali, kam…

– Mais j’ai déjà vu un roi qui…

— Karaļiem nekas nepieder. Viņi valda pār kaut ko. Tas ir pavisam kas cits.

– Les rois ne possèdent pas. Ils «règnent» sur. C’est très différent.

— Bet kāds tev labums no tā, ka tev pieder zvaigznes?

– Et à quoi cela te sert-il de posséder les étoiles?

— Tās padara mani bagātu.

– Ça me sert à être riche.

— Un kāds tev labums no tā, ka esi bagāts?

– Et à quoi cela te sert-il d’être riche?

— Es varu nopirkt citas zvaigznes, ja kāds tās atklāj.

– À acheter d’autres étoiles, si quelqu’un en trouve.

“Šis cilvēks,” nodomāja mazais princis,” spriež apmēram tāpat kā mans dzērājs.”

Celui-là, se dit en lui-même le petit prince, il raisonne un peu comme mon ivrogne.

Tomēr viņš vēl šo to pajautāja.

Cependant il posa encore des questions:

— Kā var piederēt zvaigznes?

– Comment peut-on posséder les étoiles?

— Bet kas ir to īpašnieks? — biznesmenis ērcīgi noprasīja.

– À qui sont-elles? riposta, grincheux, le businessman.

— Es nezinu. Neviens.

– Je ne sais pas. À personne.