El Principito / Mazais Princis — w językach hiszpańskim i łotewskim. Strona 8

Hiszpańsko-łotewska dwujęzyczna książka

Antoine de Saint-Exupéry

El Principito

Antuāns de Sent-Ekziperī

Mazais Princis

Pero no respondió a mi pregunta, diciéndome simplemente:

Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš tikai noteica:

— El agua puede ser buena también para el corazón…

— Ūdens var būt labs arī sirdij…

No comprendí sus palabras, pero me callé; sabía muy bien que no había que interrogarlo.

Es nesapratu viņa atbildi un klusēju… Es labi zināju, ka nevajag viņu iztaujāt.

El principito estaba cansado y se sentó; yo me senté a su lado y después de un silencio me dijo:

Mazais princis bija noguris. Viņš apsēdās. Es apsēdos viņam blakus. Un pēc klusuma brīža viņš vēl piebilda:

— Las estrellas son hermosas, por una flor que no se ve…

— Zvaigznes ir tik skaistas, pateicoties puķei, kuru nevar redzēt…

Respondí “seguramente” y miré sin hablar los pliegues que la arena formaba bajo la luna.

Es atbildēju: “Protams,” — un klusēdams uzlūkoju mēness apmirdzētās smilšu krokas.

— El desierto es bello —añadió el principito.

— Tuksnesis ir skaists, — mazais princis ierunājās.

Era verdad; siempre me ha gustado el desierto. Puede uno sentarse en una duna, nada se ve, nada se oye y sin embargo, algo resplandece en el silencio…

Tas bija tiesa. Aizvien esmu mīlējis tuksnesi. Tu sēdi uz kādas smilšu kāpas. Nekas nav redzams. Un tomēr klusumā kaut kas staro.

— Lo que más embellece al desierto —dijo el principito— es el pozo que oculta en algún sitio…

— Tuksnesis slēpj sevī kādu aku, un tas padara to skaistu, — teica mazais princis.

Me quedé sorprendido al comprender súbitamente ese misterioso resplandor de la arena. Cuando yo era niño vivía en una casa antigua en la que, según la leyenda, había un tesoro escondido. Sin duda que nadie supo jamás descubrirlo y quizás nadie lo buscó, pero parecía toda encantada por ese tesoro. Mi casa ocultaba un secreto en el fondo de su corazón…

Es biju pārsteigts, jo pēkšņi izpratu šo dīvaino smilšu starošanu. Kad biju zēns, es dzīvoju kādā vecum vecā mājā, par kuru teika stāstīja, ka tajā esot apslēptas bagātības. Protams, neviens nekad tās nebija uzgājis, nebija pat meklējis. Bet tās apbūra visu šo māju. Mana māja savas sirds dziļumos glabāja kādu noslēpumu…

— Sí —le dije al principito— ya se trate de la casa, de las estrellas o del desierto, lo que les embellece es invisible.

— Jā, — es teicu mazajam princim, — vienalga, vai tā būtu māja vai zvaigznes, vai tuksnesis, to, kas piešķir tiem skaistumu, mēs neredzam!

— Me gusta —dijo el principito— que estés de acuerdo con mi zorro.

— Es esmu ļoti apmierināts, — viņš sacīja, — ka tu esi vienis prātis ar manu lapsu.

Como el principito se dormía, lo tomé en mis brazos y me puse nuevamente en camino. Me sentía emocionado llevando aquel frágil tesoro, y me parecía que nada más frágil había sobre la Tierra.

Pēc tam mazais princis aizmiga, es paņēmu viņu savās rokās un atkal devos ceļā. Es biju satraukts. Man šķita, ka nesu kādu trauslu dārgumu. Man pat šķita, ka uz zemes nekas vairs nevar būt trauslāks.

Miraba a la luz de la luna aquella frente pálida, aquellos ojos cerrados, los cabellos agitados por el viento y me decía: “lo que veo es sólo la corteza; lo más importante es invisible… ”

Es apskatīju mēness gaismā viņa bālo pieri, viņa aizvērtās acis, matu šķipsnas, kas plīvoja vējā, un es teicu sev: “Še es redzu tikai čaulu. Pats nozīmīgākais nav saredzams…”

Como sus labios entreabiertos esbozaron una sonrisa, me dije: “Lo que más me emociona de este principito dormido es su fidelidad a una flor, es la imagen de la rosa que resplandece en él como la llama de una lámpara, incluso cuando duerme… ” Y lo sentí más frágil aún. Pensaba que a las lámparas hay que protegerlas: una racha de viento puede apagarlas…

Un, tā kā viņa lūpas bija pavērtas vieglā smaidā, es vēl sacīju sev: “Raugoties šai iemigušajā mazajā princī, mani visvairāk aizkustina viņa uzticība kādai puķei, rozes tēls, kas staro viņā kā lampas liesma pat tad, kad viņš ir aizmidzis…” Un man viņš izlikās vēl trauslāks. Lampas ir ļoti jāsargā: viena vēja brāzma tās var izdzēst…

Continué caminando y al rayar el alba descubrí el pozo.

Un tā iedams, es rītausmā uzgāju aku.

XXV

XXV

— Los hombres —dijo el principito— se meten en los rápidos pero no saben dónde van ni lo que quieren… Entonces se agitan y dan vueltas…

— Cilvēki, — sacīja mazais princis, — sakāpj ātrvilcienos, bet viņi paši vairs nezina, ko meklē. Tad nu viņi uztraucas un riņķo kā karuselī…

Y añadió:

Un vēl viņš piebilda:

— ¡No vale la pena!…

— Nav taču vērts…

El pozo que habíamos encontrado no se parecía en nada a los pozos saharianos. Estos pozos son simples agujeros que se abren en la arena. El que teníamos ante nosotros parecía el pozo de un pueblo; pero por allí no había ningún pueblo y me parecía estar soñando.

Aka, kuru mēs uzgājām, nelīdzinājās Sabārās tuksneša akām. Sahāras tuksneša akas parasti ir smiltīs izraktas bedres. Turpretī šī bija īsta lauku ciemata aka. Bet, tā kā še nebija nekāda ciemata, tad man likās, ka es sapņoju.

— ¡Es extraño! —le dije al principito—. Todo está a punto: la roldana, el balde y la cuerda…

— Cik dīvaini, — teicu mazajam princim, — viss ir kārtībā: grieztuve, virve un spainis…

Se rió y tocó la cuerda; hizo mover la roldana. Y la roldana gimió como una vieja veleta cuando el viento ha dormido mucho.

Viņš iesmējās, pieskārās virvei un sāka griezt grieztuvi. Tā ievaidējās kā vecs vēja rādītājs, kad pēc ilga laika atkal sāk pūst vējš.

— ¿Oyes? —dijo el principito—. Hemos despertado al pozo y canta.

— Vai dzirdi, — teica mazais princis, — mēs atmodinājām šo aku, un tā dzied…

No quería que el principito hiciera el menor esfuerzo y le dije:

Es negribēju, ka viņš piepūlas.

— Déjame a mí, es demasiado pesado para ti.

— Ļauj man, — es sacīju, — tas tev par smagu.

Lentamente subí el cubo hasta el brocal donde lo dejé bien seguro. En mis oídos sonaba aún el canto de la roldana y veía temblar al sol en el agua agitada.

Lēnām izvilku spaini un stabili noliku to uz akas mūra malas. Manās ausīs skanēja grieztuves dziesma, un ūdenī, kas vēl arvien virmoja, es redzēju mirgojam sauli.

— Tengo sed de esta agua —dijo el principito—, dame de beber…

— Man ļoti gribas dzert šo ūdeni, — teica mazais princis, — dod man dzert…

¡Comprendí entonces lo que él había buscado!

Un es sapratu, ko viņš bija meklējis!

Levanté el balde hasta sus labios y el principito bebió con los ojos cerrados. Todo era bello como una fiesta. Aquella agua era algo más que un alimento. Había nacido del caminar bajo las estrellas, del canto de la roldana, del esfuerzo de mis brazos. Era como un regalo para el corazón.

Es pacēlu spaini pie viņa lūpām. Acis aizvēris, viņš dzēra. Tas bija tik skaisti kā svētkos. Šis ūdens bija pavisam kas cits nekā barība. To bija radījis gājiens zem zvaigznēm, grieztuves dziesma un manu roku spēks. Sirdij tas bija kā dāvana.

Cuando yo era niño, las luces del árbol de Navidad, la música de la misa de medianoche, la dulzura de las sonrisas, daban su resplandor a mi regalo de Navidad.

Kad biju mazs zēns, mirdzošā ziemassvētku eglīte, pusnakts mesas mūzika, mīļie smaidi tāpat piešķīra mirdzumu Ziemassvētku dāvanai, ko es saņēmu.

— Los hombres de tu tierra —dijo el principito— cultivan cinco mil rosas en un jardín y no encuentran lo que buscan.

— Uz tavas planētas, — teica mazais princis, — cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā paša dārzā… un neatrod to, ko meklē.

— No lo encuentran nunca —le respondí.

— Viņi neatrod, — es piekritu.

— Y sin embargo, lo que buscan podrían encontrarlo en una sola rosa o en un poco de agua…

— Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē…

— Sin duda, respondí.

— Protams, — es atbildēju. —

Y el principito añadió:

Un mazais princis piebilda:

— Pero los ojos son ciegos. Hay que buscar con el corazón.

— Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi.

Yo había bebido y me encontraba bien. La arena, al alba, era color de miel, del que gozaba hasta sentirme dichoso. ¿Por qué había de sentirme triste?

Es biju padzēries. Es dziļi ieelpoju. Smiltis rītausmā iegūst medus krāsu. Biju laimīgs arī par to. Kādēļ man jāskumst…

— Es necesario que cumplas tu promesa —dijo dulcemente el principito que nuevamente se había sentado junto a mí.

— Tev ir jātur dotais solījums, — klusu teica mazais princis, kas atkal bija apsēdies man blakus.

— ¿Qué promesa?

— Kāds solījums?

— Ya sabes… el bozal para mi cordero… soy responsable de mi flor.

— Atceries… par uzpurnīti manam jēriņam… man taču jāatbild par šo puķi!

Saqué del bolsillo mis esbozos de dibujo. El principito los miró y dijo riendo:

Es izvilku no kabatas savus zīmējumus. Mazais princis tos ieraudzīja un teica smiedamies:

— Tus baobabs parecen repollos…

— Tavi baobabi mazliet līdzinās kāpostiem…

— ¡Oh! ¡Y yo que estaba tan orgulloso de mis baobabs!

— O! Un es tik ļoti lepojos ar saviem baobabiem!

— Tu zorro tiene orejas que parecen cuernos; son demasiado largas.

— Tava lapsa… viņas ausis… tās mazliet atgādina ragus… un tās ir pārāk garas!

Y volvió a reír.

Un viņš atkal smējās.

— Eres injusto, muchachito; yo no sabía dibujar más que boas cerradas y boas abiertas.

— Tu esi netaisns, mazo zēn, es taču protu zīmēt vienīgi boa čūskas no iekšpuses un ārpuses.

— ¡Oh, todo se arreglará! —dijo el principito—. Los niños entienden.

— Tas nekas, — viņš mierināja, — bērni sapratīs.

Bosquejé, pues, un bozal y se lo alargué con el corazón oprimido:

Tad es uzzīmēju uzpurnīti. Sirds man sažņaudzās, atdodot to mazajam princim.

— Tú tienes proyectos que yo ignoro…

— Tev ir kaut kas padomā, ko es nezinu…

Pero no me respondió.

Bet viņš neatbildēja.

— ¿Sabes? —me dijo—. Mañana hace un año de mi caída en la Tierra…

Viņš teica:
— Zini… rīt paies gads, kopš esmu nokļuvis uz Zemes…

Y después de un silencio, añadió:

Brīdi klusējis, mazais princis piemetināja:

— Caí muy cerca de aquí…

— Es nokritu pavisam netālu no šīs vietas…

El principito se sonrojó.

Un viņš nosarka.

Y nuevamente, sin comprender por qué, experimenté una extraña tristeza.

Un atkal, īsti nezinu, kādēļ, bet mani māca dīvainas bažas. Tomēr es pajautāju:

Sin embargo, se me ocurrió preguntar:
— Entonces no te encontré por azar hace ocho días, cuando paseabas por estos lugares, a mil millas de distancia del lugar habitado más próximo. ¿Es que volvías al punto de tu caída?

— Tātad tai rītā pirms astoņām dienām, kad es ar tevi iepazinos, tu nepastaigājies vis nejauši gluži viens tūkstošiem jūdžu tālu no apdzīvotiem apgabaliem? Tātad tu esi atgriezies sava kritiena vietā?

El principito enrojeció nuevamente.

Mazais princis atkal nosarka.

Y añadí vacilante.

Es vilcinādamies piebildu:

— ¿Quizás por el aniversario?

— Varbūt tieši tādēļ, ka aprit gads?…

El principito se ruborizó una vez más. Aunque nunca respondía a las preguntas, su rubor significaba una respuesta afirmativa.

Mazais princis atkal nosarka. Viņš nekad neatbildēja uz jautājumiem, bet, kad cilvēks nosarkst, tas taču nozīmē “jā”.

— ¡Ah! —le dije— tengo miedo.

— Ai! Man bail… — es teicu.

Pero él me respondió:

Bet viņš man atbildēja:

— Tú debes trabajar ahora; vuelve, pues, junto a tu máquina, que yo te espero aquí. Vuelve mañana por la tarde.

— Tev tagad ir jāstrādā. Tev jādodas pie savas mašīnas. Es tevi gaidīšu še. Atnāc rītvakar…

Pero yo no estaba tranquilo y me acordaba del zorro. Si se deja uno domesticar, se expone a llorar un poco…

Bet tas mani nenomierināja. Es atcerējos lapsu. “Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud.”

XXVI

XXVI

Al lado del pozo había una ruina de un viejo muro de piedras. Cuando volví de mi trabajo al día siguiente por la tarde, vi desde lejos al principito sentado en lo alto con las piernas colgando. Lo oí que hablaba.

Blakus akai atradās veca akmens mūra drupas. Kad nākamās dienas vakarā es atgriezos no darba, jau no tālienes ieraudzīju savu mazo princi sēžam uz mūra un šūpojam kājas. Es dzirdēju, ka viņš runā:

— ¿No te acuerdas? ¡No es aquí con exactitud!

— Vai tad tu neatceries? — viņš teica. Tas nebija šeit!

Alguien le respondió sin duda, porque él replicó:

Acīm redzot, viņam kāds atbildēja, jo viņš iebilda:

— ¡Sí, sí; es el día, pero no es este el lugar!

— Jā, jā, šī ir gan tā diena, bet nav īsti tā vieta…

Proseguí mi marcha hacia el muro, pero no veía ni oía a nadie. Y sin embargo, el principito replicó de nuevo.

Es soļoju uz mūra pusi. Taču neredzēju un nedzirdēju neviena cita. Un tomēr mazais princis atkal teica:

— ¡Claro! Ya verás dónde comienza mi huella en la arena. No tienes más que esperarme, que allí estaré yo esta noche.

— Protams. Tu redzēsi, kur smiltīs sākas manas pēdas. Tev tikai mani tur jāgaida. Es būšu šonakt tur.

Yo estaba a veinte metros y continuaba sin distinguir nada.

Atrados divdesmit metru attālumā no mūra, bet vēl arvien neko neredzēju.

El principito, después de un silencio, dijo aún:

Pēc klusuma brīža mazais princis jautāja:

— ¿Tienes un buen veneno? ¿Estás segura de no hacerme sufrir mucho?

— Vai tev ir laba inde? Vai tu esi pārliecināta, ka neliksi man ilgi mocīties?

Me detuve con el corazón oprimido, siempre sin comprender.

Es apstājos, sirds man sažņaudzās, bet arvien vēl neko nesapratu.

— ¡Ahora vete —dijo el principito—, quiero volver a bajarme!

— Tagad ej projām, — viņš teica, — es gribu kāpt zemē!

Dirigí la mirada hacia el pie del muro e instintivamente di un brinco. Una serpiente de esas amarillas que matan a una persona en menos de treinta segundos, se erguía en dirección al principito.

Tad es paskatījos uz mūra pakāji un salēcos! Pretim mazajam princim tur bija izslējusies viena no tām dzeltenajām čūskām, kas var nogalināt trīsdesmit sekundēs.

Echando mano al bolsillo para sacar mi revólver, apreté el paso, pero, al ruido que hice, la serpiente se dejó deslizar suavemente por la arena como un surtidor que muere, y, sin apresurarse demasiado, se escurrió entre las piedras con un ligero ruido metálico.

Izrāvis no kabatas revolveri, es sāku skriet, bet izdzirdusi troksni, čūska lēnām aiztecēja smiltīs kā gaistoša ūdens strūkliņa un nesteigdamās, ar metālisku švīkoņu ielīda starp akmeņiem.

Llegué junto al muro a tiempo de recibir en mis brazos a mi principito, que estaba blanco como la nieve.

Es nonācu pie mūra tieši laikā, lai satvertu rokās savu mazo princi, kas bija bāls kā sniegs.

— ¿Pero qué historia es ésta? ¿De charla también con las serpientes?

— Ko tas nozīmē? Tu sarunājies ar čūskām!

Le quité su eterna bufanda de oro, le humedecí las sienes y le di de beber, sin atreverme a hacerle pregunta alguna. Me miró gravemente rodeándome el cuello con sus brazos. Sentí latir su corazón, como el de un pajarillo que muere a tiros de carabina.

Es atraisīju viņa zeltīto kaklautu, no kura viņš nekad nešķīrās. Samitrināju viņa deniņus un devu viņam padzerties. Un tagad vairs neuzdrošinājos viņam kaut ko jautāt. Viņš mani nopietni uzlūkoja un apvija savas rokas man ap kaklu. Jutu viņa sirdi, kas sitās kā aizšauts putns. Viņš teica:

— Me alegra —dijo el principito— que hayas encontrado lo que faltaba a tu máquina. Así podrás volver a tu tierra…

— Es esmu apmierināts, ka tu atradi, kas vainas tavai mašīnai. Tu varēsi atgriezties mājās…

— ¿Cómo lo sabes?

— Kā tu to zini?

Precisamente venía a comunicarle que, a pesar de que no lo esperaba, había logrado terminar mi trabajo.

Nupat gribēju pastāstīt, ka tieši tad, kad vairs nebija nekādu cerību, es laimīgi pabeidzu savu darbu!

No respondió a mi pregunta, sino que añadió:

Mazais princis neatbildēja uz manu jautājumu, bet tikai noteica:

— También yo vuelvo hoy a mi planeta…

— Arī es šodien atgriezīšos mājās…

Luego, con melancolía:

Brīdi vēlāk viņš skumji piebilda:

— Es mucho más lejos… y más difícil…

— Tas ir daudz tālāk… un daudz grūtāk…

Me daba cuenta de que algo extraordinario pasaba en aquellos momentos. Estreché al principito entre mis brazos como sí fuera un niño pequeño, y no obstante, me pareció que descendía en picada hacia un abismo sin que fuera posible hacer nada para retenerlo.

Nojautu, ka notiek kaut kas neparasts. Es apskāvu viņu kā mazu bērnu, un tomēr man likās, ka viņš krīt bezdibenī un es viņu nevaru noturēt…

Su mirada, seria, estaba perdida en la lejanía.

Viņa skatiens bija nopietns, tālu aizklīdis:

— Tengo tu cordero y la caja para el cordero. Y tengo también el bozal.

— Man ir tavs jēriņš. Un man ir kaste jēriņam. Un man ir uzpurnītis… 

Y sonreía melancólicamente.

Un mazais princis skumji pasmaidīja.

Esperé un buen rato. Sentía que volvía a entrar en calor poco a poco:

Es ilgi gaidīju. Jutu, ka viņš pamazām atgūst drosmi.

— Has tenido miedo, muchachito…

— Mazulīt, vai tu nobijies?

Lo había tenido, sin duda, pero sonrió con dulzura:

Protams, viņam bija bail. Bet viņš klusi iesmējās:

— Esta noche voy a tener más miedo…

— Šovakar man būs vēl vairāk bail…

Me quedé de nuevo helado por un sentimiento de algo irreparable. Comprendí que no podía soportar la idea de no volver a oír nunca más su risa. Era para mí como una fuente en el desierto.

Atkal mani stindzināja priekšnojauta par kaut ko nenovēršamu. Un es sapratu — man būs grūti samierināties ar domu, ka nekad vairs nedzirdēšu mazā prinča smieklus. Tie man bija kā aka tuksnesī.