El Principito / Mazais Princis — w językach hiszpańskim i łotewskim. Strona 4

Hiszpańsko-łotewska dwujęzyczna książka

Antoine de Saint-Exupéry

El Principito

Antuāns de Sent-Ekziperī

Mazais Princis

— Si yo le diera a un general la orden de volar de flor en flor como una mariposa, o de escribir una tragedia, o de transformarse en ave marina y el general no ejecutase la orden recibida ¿de quién sería la culpa, mía o de él?

— Ja es pavēlētu kādam ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu doto pavēli, kā vaina tā būtu: viņa vai manējā?

— La culpa sería de usted —le dijo el principito con firmeza.

— Tā būtu jūsu vaina, — mazais princis apņēmīgi noteica.

— Exactamente. Sólo hay que pedir a cada uno, lo que cada uno puede dar —continuó el rey. La autoridad se apoya antes que nada en la razón. Si ordenas a tu pueblo que se tire al mar, el pueblo hará la revolución. Yo tengo derecho a exigir obediencia, porque mis órdenes son razonables.

— Tieši tā. No katra jāprasa tas, ko katrs spēj izpildīt, —karalis atsāka. — Autoritāte vispirms balstās uz saprātu. Ja pavēlēsi savai tautai mesties jūrā, tā sacelsies. Man ir tiesības prasīt paklausību, tādēļ, ka mani rīkojumi ir saprātīgi.

— ¿Entonces mi puesta de sol? —recordó el principito, que jamás olvidaba su pregunta una vez que la había formulado.

— Bet mans saulriets? — atgādināja mazais princis, kas nekad neaizmirsa reiz izteiktu jautājumu.

— Tendrás tu puesta de sol. La exigiré. Pero, según me dicta mi ciencia gobernante, esperaré que las condiciones sean favorables.

— Tu redzēsi savu saulrietu. Es to pieprasīšu. Taču vispirms sagaidīšu labvēlīgus apstākļus, jo tā ir augstākā valdīšanas gudrība.

— ¿Y cuándo será eso?

— Kad tas būs? — apvaicājās mazais princis.

— ¡Ejem, ejem! —le respondió el rey, consultando previamente un enorme calendario—, ¡ejem, ejem! será hacia… hacia… será hacia las siete cuarenta. Ya verás cómo se me obedece.

— Hm! Hm! — albildēja karalis, vispirms paraudzījies lielā kalendārā. — Hm! Hm! Tas būs ap… ap… tas būs šovakar ap pulksten septiņiem četrdesmit! Tu redzēsi, cik labprāt izpildu tavu vēlēšanos.

El principito bostezó. Lamentaba su puesta de sol frustrada y además se estaba aburriendo ya un poco.

Mazais princis nožāvājās. Viņam bija žēl neredzētā saulrieta. Turklāt viņš jau sāka garlaikoties.

— Ya no tengo nada que hacer aquí —le dijo al rey—. Me voy.

— Man še vairs nav ko darīt, — viņš sacīja karalim. — Es došos projām.

— No partas —le respondió el rey que se sentía muy orgulloso de tener un súbdito—, no te vayas y te hago ministro.

— Neej projām, — atbildēja karalis, kas jutās tik lepns, ka viņam ir viens pavalstnieks. — Neej projām, es iecelšu tevi par ministru!

— ¿Ministro de qué?

— Par kādu ministru!

— ¡De… de justicia!

— Par… tieslietu!

— ¡Pero si aquí no hay nadie a quien juzgar!

— Bet nav jau neviena , ko tiesāt!

— Eso no se sabe —le dijo el rey—. Nunca he recorrido todo mi reino. Estoy muy viejo y el caminar me cansa. Y como no hay sitio para una carroza…

— Nevar zināt, — karalis atteica. — Es vēl neesmu apskatījis savu karaļvalsti. Esmu ļoti vecs, bet še nav vietas karietei, un staigāšana mani nogurdina.

— ¡Oh! Pero yo ya he visto… —dijo el principito que se inclinó para echar una ojeada al otro lado del planeta—. Allá abajo no hay nadie tampoco..

— O! Es jau apskatīju, — sacīja princis un noliecās, lai pamestu skatienu planētas otrā pusē. — Tur arī nav neviena…

— Te juzgarás a ti mismo —le respondió el rey—. Es lo más difícil. Es mucho más difícil juzgarse a sí mismo, que juzgar a los otros. Si consigues juzgarte rectamente es que eres un verdadero sabio.

— Tad tu tiesāsi pats sevi, — karalis atbildēja. — Tas ir pats grūtākais. Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. Ja tev izdosies sevi novērtēt, tad tu patiesi būsi īsts gudrais.

— Yo puedo juzgarme a mí mismo en cualquier parte y no tengo necesidad de vivir aquí.

— Es varu tiesāt sevi, vienalga, kur, — mazais princis sacīja. Tāpēc man nav jādzīvo šeit.

— ¡Ejem, ejem! Creo —dijo el rey— que en alguna parte del planeta vive una rata vieja; yo la oigo por la noche. Tu podrás juzgar a esta rata vieja. La condenarás a muerte de vez en cuando. Su vida dependería de tu justicia y la indultarás en cada juicio para conservarla, ya que no hay más que una.

— Hm! Hm! — karalis teica. — Man šķiet, ka kaut kur uz manas planētas dzīvo veca žurka. Naktīs es viņu dzirdu. Laiku pa laikam tu viņai piespriedīsi nāves sodu. Tādējādi viņas dzīve būs atkarīga no lavas tiesas. Bet tu viņu ikreiz apžēlosi, lai pataupītu vēlākam laikam. Mums ir tikai viena žurka.

— A mí no me gusta condenar a muerte a nadie —dijo el principito—. Creo que me voy a marchar.

— Man nepatīk sodīt ar nāvi, — atteica mazais princis. — Turklāt laiks doties ceļā.

— No —dijo el rey.

— Nē, — karalis iebilda.

Pero el principito, que habiendo terminado ya sus preparativos no quiso disgustar al viejo monarca, dijo:

Mazais princis jau bija saposies, taču viņš negribēja sāpināt veco monarhu.

— Si Vuestra Majestad deseara ser obedecido puntualmente, podría dar una orden razonable. Podría ordenarme, por ejemplo, partir antes de un minuto. Me parece que las condiciones son favorables…

— Ja jūsu majestāte vēlētos, lai jūs paklausa bez ierunām, jūs varētu dot man kādu jēdzīgāku pavēli. Jūs, piemēram, varētu pavēlēt man doties ceļā šai pašā mirklī. Manuprāt, visi apstākļi ir labvēlīgi…

Como el rey no respondiera nada, el principito vaciló primero y con un suspiro emprendió la marcha.

Tā kā karalis neko neatbildēja, mazais princis brīdi vilcinājās, tad nopūtās un devās ceļā.

— ¡Te nombro mi embajador! —se apresuró a gritar el rey.

— Es tevi ieceļu par savu sūtni, — karalis pasteidzās iesaukties.

Tenía un aspecto de gran autoridad.

Viņš izskatījās ļoti valdonīgs.

“Las personas mayores son muy extrañas”, se decía el principito para sí mismo durante el viaje.

“Ir gan dīvaini ļaudis tie pieaugušie,” mazais princis nodomāja un turpināja savu ceļojumu.

XI

XI

El segundo planeta estaba habitado por un vanidoso:

Uz otras planētas dzīvoja kāds godkārīgais:

— ¡Ah! ¡Ah! ¡Un admirador viene a visitarme! —Gritó el vanidoso al divisar a lo lejos al principito.

— Ā, ieradies apbrīnotājs! — viņš sauca jau no tālienes, tiklīdz bija ieraudzījis mazo princi.

Para los vanidosos todos los demás hombres son admiradores.

Godkārīgajiem taču visi pārējie cilvēki šķiet apbrīnotāji.

— ¡Buenos días! —dijo el principito—. ¡Qué sombrero tan raro tiene!

— Labdien, — teica mazais princis. — Kāda jums jocīga cepure.

— Es para saludar a los que me aclaman —respondió el vanidoso. Desgraciadamente nunca pasa nadie por aquí.

— Lai varētu sveicināt, — atbildēja godkārīgais. — Lai sveicinātu, kad mani sumina. Diemžēl še neviens neiet garām.

— ¿Ah, sí? —preguntó sin comprender el principito.

— Ak tā?— sacīja mazais princis, kas neko nebija sapratis.

— Golpea tus manos una contra otra —le aconsejó el vanidoso.

— Sasit plaukstas, — godkārīgais viņu pamācīja.

El principito aplaudió y el vanidoso le saludó modestamente levantando el sombrero.

Mazais princis sasita plaukstas. Godkārīgais sveicināja, paceldams cepuri.

“Esto parece más divertido que la visita al rey”, se dijo para sí el principito, que continuó aplaudiendo mientras el vanidoso volvía a saludarle quitándose el sombrero.

“Tas ir daudz jautrāk nekā vizīte pie karaļa,” nodomāja mazais princis. Un atkal sāka sist plaukstas. Godkārīgais atkal sveicināja, paceldams cepuri.

A los cinco minutos el principito se cansó con la monotonía de aquel juego.

Pēc šādas piecu minušu ilgas vingrināšanās mazo princi nogurdināja rotaļas vienmuļība:

— ¿Qué hay que hacer para que el sombrero se caiga? —preguntó el principito.

— Un kas jādara, — viņš jautāja, lai cepure nokristu?

Pero el vanidoso no le oyó. Los vanidosos sólo oyen las alabanzas.

Bet godkārīgais nedzirdēja. Godkārīgie dzird vienīgi uzslavas.

— ¿Tú me admiras mucho, verdad? —preguntó el vanidoso al principito.

— Vai tu tiešām mani ļoti apbrīno? — viņš jautāja mazajam princim.

— ¿Qué significa admirar?

— Ko nozīmē apbrīnot?

— Admirar significa reconocer que yo soy el hombre más bello, el mejor vestido, el más rico y el más inteligente del planeta.

— Apbrīnot nozīmē atzīt, ka es esmu visskaistākais, vislabāk apģērbtais, visbagātākais un visgudrākais cilvēks uz planētas.

— ¡Si tú estás solo en tu planeta!

— Bet tu taču esi viens pats uz savas planētas. >

— ¡Hazme ese favor, admírame de todas maneras!

— Nu iepriecini mani. Apbrīno taču mani!

— ¡Bueno! Te admiro —dijo el principito encogiéndose de hombros—, pero ¿para qué te sirve?

— Es tevi apbrīnoju, — mazliet paraustīdams plecus, teica mazais princis, — bet kādēļ tas tev tik svarīgi?

Y el principito se marchó.

Un mazais princis devās projām.

“Decididamente, las personas mayores son muy extrañas”, se decía para sí el principito durante su viaje.

“Pieaugušie patiešām ir ļoti dīvaini,” viņš noteica un turpināja savu ceļojumu.

XII

ХII

El tercer planeta estaba habitado por un bebedor. Fue una visita muy corta, pues hundió al principito en una gran melancolía.

Uz nākamās planētas dzīvoja kāds dzērājs. Lai gan šis apciemojums bija ļoti īss, tas modināja mazajā princī dziļas skumjas.

— ¿Qué haces ahí? —preguntó al bebedor que estaba sentado en silencio ante un sinnúmero de botellas vacías y otras tantas botellas llenas.

— Ko tu tur dari? — viņš vaicāja dzērājam, kas klusēdams sēdēja pie veselas kolekcijas tukšu un tādas pašas kolekcijas pilnu pudeļu.

— ¡Bebo! —respondió el bebedor con tono lúgubre.

— Es dzeru, — drūmi atbildēja dzērājs.

— ¿Por qué bebes? —volvió a preguntar el principito.

— Kādēļ tu dzer? —jautāja mazais princis.

— Para olvidar.

— Lai aizmirstu, — atbildēja dzērājs.

— ¿Para olvidar qué? —inquirió el principito ya compadecido.

— Ko aizmirstu? — apvaicājās mazais princis, kuram jau bija sameties dzērāja žēl. 

— Para olvidar que siento vergüenza —confesó el bebedor bajando la cabeza.

— Lai aizmirstu, ka man ir kauns, — atzinās dzērājs, galvu nodūris.

— ¿Vergüenza de qué? —se informó el principito deseoso de ayudarle.

— Kauns? Par ko? — apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu glābt.

— ¡Vergüenza de beber! —concluyó el bebedor, que se encerró nueva y definitivamente en el silencio.

— Kauns par to, ka dzeru! — atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa.

Y el principito, perplejo, se marchó.

Un mazais princis apmulsis devās projām.

“No hay la menor duda de que las personas mayores son muy extrañas”, seguía diciéndose para sí el principito durante su viaje.

“Pieaugušie patiesi ir ārkārtīgi dīvaini,” viņš sacīja pats sev, turpinādams ceļojumu.

XIII

XIII

El cuarto planeta estaba ocupado por un hombre de negocios. Este hombre estaba tan abstraído que ni siquiera levantó la cabeza a la llegada del principito.

Ceturtā planēta bija biznesmeņa planēta. Šis cilvēks bija tik aizņemts, ka, mazajam princim ierodoties, pat nepacēla galvu.

— ¡Buenos días! —le dijo éste—. Su cigarro se ha apagado.

— Labdien, — sacīja princis. — Jūsu cigarete ir apdzisuši.

— Tres y dos cinco. Cinco y siete doce. Doce y tres quince. ¡Buenos días! Quince y siete veintidós. Veintidós y seis veintiocho. No tengo tiempo de encenderlo. Veintiocho y tres treinta y uno. ¡Uf! Esto suma quinientos un millones seiscientos veintidós mil setecientos treinta y uno.

— Trīs un divi ir pieci. Pieci un septiņi — divpadsmit. Divpadsmit un trīs — piecpadsmit. Sveiki! Piecpadsmit un septiņi — divdesmit divi. Divdesmit divi un seši — divdesmit astoņi. Nav laika to atkal aizdedzināt. Divdesmit seši un pieci — trīsdesmit viens. Uf! Tātad kopā pieci simti viens miljons seši simti divdesmit divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit viens.

— ¿Quinientos millones de qué?

— Pieci simti miljonu? Kā tad?

— ¿Eh? ¿Estás ahí todavía? Quinientos millones de… ya no sé… ¡He trabajado tanto! ¡Yo soy un hombre serio y no me entretengo en tonterías! Dos y cinco siete…

— Tu vēl arvien esi šeit? Pieci simti viens miljons… es vairs nezinu, kā… Man ir tik daudz darba! Esmu nopietns cilvēks, un blēņas man nesagādā nekādu prieku! Divi un pieci — septiņi…

— ¿Quinientos millones de qué? —volvió a preguntar el principito, que nunca en su vida había renunciado a una pregunta una vez que la había formulado.

— Pieci simti viens miljons? Kā tad? — atkārtoja mazais princis, kas vēl nekad savā mūžā nebija atteicies no reiz uzdotā jautājuma.

El hombre de negocios levantó la cabeza:

Biznesmenis pacēla galvu:

— Desde hace cincuenta y cuatro años que habito este planeta, sólo me han molestado tres veces. La primera, hace veintidós años, fue por un abejorro que había caído aquí de Dios sabe dónde. Hacía un ruido insoportable y me hizo cometer cuatro errores en una suma.

— Piecdesmit četros gados, kopš dzīvoju uz šīs planētas, mani ir traucējuši tikai trīs reizes. Pirmoreiz! pirms divdesmit diviem gadiem, tā bija kāda maijvabole, kas uzradās dievs zin no kurienes. Tā sacēla šausmīgu troksni, un es ielaidu aplēsē četras kļūdas.

La segunda vez por una crisis de reumatismo, hace once años. Yo no hago ningún ejercicio, pues no tengo tiempo de callejear. Soy un hombre serio. Y la tercera vez… ¡la tercera vez es ésta! Decía, pues, quinientos un millones…

Otrreiz, pirms vienpadsmit gadiem, man uzbruka reimatisma lēkme. Es pārāk maz kustos. Man nav laika klaiņot apkārt. Es taču esmu nopietns cilvēks. Trešā reize… lūk, šī! Tātad teicu pieci simti viens miljons…

— ¿Millones de qué?

— Miljons? Kā tad?

El hombre de negocios comprendió que no tenía ninguna esperanza de que lo dejaran en paz.

Biznesmenis saprata, — viņam nav ko cerēt, ka viņu liks mierā.

— Millones de esas pequeñas cosas que algunas veces se ven en el cielo.

— Miljons mazo nieciņu, kas dažreiz redzami pie debesīm.

— ¿Moscas?

— Mušu?

— ¡No, cositas que brillan!

— Nē taču, mazo nieciņu, kas mirdz.

— ¿Abejas?

— Bišu?

— No. Unas cositas doradas que hacen desvariar a los holgazanes. ¡Yo soy un hombre serio y no tengo tiempo de desvariar!

— Nu nē. Mazo, zeltaino nieciņu, kas dīkdieņus padara sapņainus. Bet es esmu nopietns. Man nav laika sapņot.

— ¡Ah! ¿Estrellas?

— Ā, zvaigžņu?

— Eso es. Estrellas.

— Tieši tā. Zvaigžņu.

— ¿Y qué haces tú con quinientos millones de estrellas?

— Un ko tu dari ar pieci simti miljoniem zvaigžņu?

— Quinientos un millones seiscientos veintidós mil setecientos treinta y uno. Yo soy un hombre serio y exacto.

— Pieci simti vienu miljonu seši simti divdesmit diviem tūkstošiem septiņi simti trīsdesmit vienu. Esmu nopietns cilvēks un cienu precizitāti.

— ¿Y qué haces con esas estrellas?

— Un ko tu dari ar šīm zvaigznēm?

— ¿Que qué hago con ellas?

— Ko es daru?

— Sí.

— Jā.

— Nada. Las poseo.

— Neko. Tās man pieder.

— ¿Que las estrellas son tuyas?

— Tev pieder zvaigznes?

— Sí.

— Jā.

— Yo he visto un rey que…

— Bet es nupat redzēju kādu karali, kam…

— Los reyes no poseen nada… Reinan. Es muy diferente.

— Karaļiem nekas nepieder. Viņi valda pār kaut ko. Tas ir pavisam kas cits.

— ¿Y de qué te sirve poseer las estrellas?

— Bet kāds tev labums no tā, ka tev pieder zvaigznes?

— Me sirve para ser rico.

— Tās padara mani bagātu.

— ¿Y de qué te sirve ser rico?

— Un kāds tev labums no tā, ka esi bagāts?

— Me sirve para comprar más estrellas si alguien las descubre.

— Es varu nopirkt citas zvaigznes, ja kāds tās atklāj.

“Este, se dijo a sí mismo el principito, razona poco más o menos como mi borracho”.

“Šis cilvēks,” nodomāja mazais princis,” spriež apmēram tāpat kā mans dzērājs.”

No obstante le siguió preguntando:

Tomēr viņš vēl šo to pajautāja.

— ¿Y cómo es posible poseer estrellas?

— Kā var piederēt zvaigznes?

— ¿De quién son las estrellas? —contestó punzante el hombre de negocios.

— Bet kas ir to īpašnieks? — biznesmenis ērcīgi noprasīja.

— No sé… De nadie.

— Es nezinu. Neviens.