El Principito / Mazais Princis — w językach hiszpańskim i łotewskim. Strona 6

Hiszpańsko-łotewska dwujęzyczna książka

Antoine de Saint-Exupéry

El Principito

Antuāns de Sent-Ekziperī

Mazais Princis

— Que los volcanes estén o no en actividad es igual para nosotros. Lo interesante es la montaña que nunca cambia.

— Vai vulkāni ir izdzisuši vai atmodušies, tas mums ir viens un tas pats. Mums ir svarīgs tikai pats kalns. Tas nepārvēršas.

— Pero, ¿qué significa “efímera”? —repitió el principito que en su vida había renunciado a una pregunta una vez formulada.

— Bet ko nozīmē “īslaicīgs”,— atkārtoja mazais princis, kas nekad nebija atkāpies no reiz uzdotā jautājuma.

— Significa que está amenazado de próxima desaparición.

— Tas nozīmē — “pakļauts drīzai iznīcībai”.

— ¿Mi flor está amenazada de desaparecer próximamente?

— Mana puķe ir pakļauta drīzai iznīcībai?

— Indudablemente.

— Protams.

“Mi flor es efímera —se dijo el principito— y no tiene más que cuatro espinas para defenderse contra el mundo. ¡Y la he dejado allá sola en mi casa!”.

“Mana puķe ir īslaicīga”, mazais princis domāja, “un viņai ir tikai četri ērkšķi, ar ko aizstāvēties pret pasauli! Un es atstāju viņu vienu pašu mājās!”

Por primera vez se arrepintió de haber dejado su planeta, pero bien pronto recobró su valor.

Tā bija mazā prinča pirmā nožēla. Taču viņš ātri atguva drosmi.

— ¿Qué me aconseja usted que visite ahora? —preguntó.

— Ko jūs man ieteiktu apskatīt? — viņš jautāja.

— La Tierra —le contestó el geógrafo—. Tiene muy buena reputación…

— Planētu Zemi, — atbildēja ģeogrāfs. — Tai ir laba slava…

Y el principito partió pensando en su flor.

Un mazais princis devās projām, domādams par savu puķi.

XVI

XVI

El séptimo planeta fue, por consiguiente, la Tierra.

Septītā planēta tātad bija Zeme.

¡La Tierra no es un planeta cualquiera! Se cuentan en él ciento once reyes (sin olvidar, naturalmente, los reyes negros), siete mil geógrafos, novecientos mil hombres de negocios, siete millones y medio de borrachos, trescientos once millones de vanidosos, es decir, alrededor de dos mil millones de personas mayores.

Zeme nav vis kaut kāda parasta planēta! To apdzīvo simt vienpadsmit karaļu (ieskaitot, protams, arī nēģeru karaļus), septiņi tūkstoši ģeogrāfu, deviņi simti tūkstoši biznesmeņu, septiņi ar pusi miljonu dzērāju, trīs simti vienpadsmit miljoni godkārīgo, vārdu sakot, apmēram divi miljardi pieaugušo.

Para darles una idea de las dimensiones de la Tierra yo les diría que antes de la invención de la electricidad había que mantener sobre el conjunto de los seis continentes un verdadero ejército de cuatrocientos sesenta y dos mil quinientos once faroleros.

Lai jums rastos priekšstats par Zemes izmēriem, minēšu tikai to, ka pirms elektrības izgudrošanas uz visiem sešiem kontinentiem kopā vajadzēja uzturēt veselu armiju laternu iededzinātāju — četri simti sešdesmit divus tūkstošus pieci simti vienpadsmit cilvēkus.

Vistos desde lejos, hacían un espléndido efecto. Los movimientos de este ejército estaban regulados como los de un ballet de ópera.

Raugoties no tālienes, tas atstāja lielisku iespaidu. Šīs armijas kustības bija saskaņotas kā baletā.

Primero venía el turno de los faroleros de Nueva Zelandia y de Australia. Encendían sus faroles y se iban a dormir. Después tocaba el turno en la danza a los faroleros de China y Siberia, que a su vez se perdían entre bastidores.

Vispirms nāca Jaunzēlandes un Austrālijas laternu iededzinātāju kārta. Iededzinājuši savas laternas, viņi aizgāja gulēt. Tad uznāca Ķīnas un Sibīrijas laternu iededzinātāji. Pēc tam arī viņi nozuda aiz kulisēm.

Luego seguían los faroleros de Rusia y la India, después los de África y Europa y finalmente, los de América del Sur y América del Norte.

Tad bija kārta Krievijas un Indijas laternu iededzinātājiem. Pēc tam — Āfrikas un Eiropas. Pēc tam — Dienvidamerikas.

Nunca se equivocaban en su orden de entrada en escena. Era grandioso.

Un viņi nekad nesajauca kārtību, uzejot uz skatuves. Tas bija grandiozi.

Solamente el farolero del único farol del polo norte y su colega del único farol del polo sur, llevaban una vida de ociosidad y descanso. No trabajaban más que dos veces al año.

Tikai vienīgās ziemeļpola laternas iededzinātājs un viņa kolēģis — vienīgās dienvidpola laternas iededzinātājs dzīvoja dīkdienībā un bezrūpībā: viņi strādāja divas reizes gadā.

XVII

ХVII

Cuando se quiere ser ingenioso, sucede que se miente un poco. No he sido muy honesto al hablar de los faroleros y corro el riesgo de dar una falsa idea de nuestro planeta a los que no lo conocen. Los hombres ocupan muy poco lugar sobre la Tierra.

Ja gribam būt asprātīgi, tad reizēm gadās mazliet piemelot. Arī es nebiju sevišķi godīgs, stāstot jums par laternu iededzinātājiem. Tāpēc tiem, kas nepazīst mūsu planētu, varētu rasties par to nepareizs priekšstats. Patiesībā uz Zemes cilvēki aizņem loti maz vietas.

Si los dos mil millones de habitantes que la pueblan se pusieran de pie y un poco apretados, como en un mitin, cabrían fácilmente en una plaza de veinte millas de largo por veinte de ancho. La humanidad podría amontonarse sobre el más pequeño islote del Pacífico.

Ja divi miljardi iedzīvotāju, kas apdzīvo Zemi, stāvētu kājās mazliet saspiesti kā mītiņā, viņus viegli varētu novietot uz divdesmit jūdžu gara un divdesmit jūdžu plata laukuma. Visu cilvēci varētu sagāzt kaudzē uz vismazākās Klusā okeāna saliņas.

Las personas mayores no les creerán, seguramente, pues siempre se imaginan que ocupan mucho sitio. Se creen importantes como los baobabs. Les dirán, pues, que hagan el cálculo; eso les gustará ya que adoran las cifras. Pero no es necesario que pierdan el tiempo inútilmente, puesto que tienen confianza en mí.

Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus, un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda darbam. Tas ir veltīgi. Ticiet man!

El principito, una vez que llegó a la Tierra, quedó sorprendido de no ver a nadie. Tenía miedo de haberse equivocado de planeta, cuando un anillo de color de luna se revolvió en la arena.

Nonācis uz Zemes un nesastapis nevienas dzīvas dvēseles, mazais princis bija ļoti pārsteigts. Viņš jau nobijās, ka būs kļūdījies un nonācis uz kādas citas planētas, kad smiltīs sakustējās gredzens mēness krāsā.

— ¡Buenas noches! —dijo el principito.

— Labvakar, — teica mazais princis katram gadījumam.

— ¡Buenas noches! —dijo la serpiente.

— Labvakar, — atteica čūska.

— ¿Sobre qué planeta he caído? —preguntó el principito.

— Uz kādas planētas es esmu nonācis? —jautāja mazais princis.

— Sobre la Tierra, en África —respondió la serpiente.

— Uz Zemes, Āfrikā, — atbildēja čūska.

— ¡Ah! ¿Y no hay nadie sobre la Tierra?

— Ā!… Vai tad uz Zemes neviena nav?

— Esto es el desierto. En los desiertos no hay nadie. La Tierra es muy grande —dijo la serpiente.

— Še ir tuksnesis. Tuksnešos neviens nedzīvo. Zeme ir liela, — paskaidroja čūska.

El principito se sentó en una piedra y elevó los ojos al cielo.

Mazais princis apsēdās uz akmens un pacēla acis pret debesīm.

— Yo me pregunto —dijo— si las estrellas están encendidas para que cada cual pueda un día encontrar la suya. Mira mi planeta; está precisamente encima de nosotros… Pero… ¡qué lejos está!

— Es gribētu zināt, — viņš teica, — vai zvaigznes tik spoži mirdz tādēļ, lai katrs reiz varētu atrast savējo? Paskaties uz manu planētu. Tā atrodas tieši virs mums… Bet cik tālu!

— Es muy bella —dijo la serpiente—. ¿Y qué vienes tú a hacer aquí?

— Tā ir skaista, — teica čūska. Ko tu še domā darīt?

— Tengo problemas con una flor —dijo el principito.

— Es nevarēju saprasties ar kādu puķi, — atteica mazais princis.

— ¡Ah!

— Ā! — noteica čūska.

Y se callaron.

Un tad viņi apklusa.

— ¿Dónde están los hombres? —prosiguió por fin el principito. Se está un poco solo en el desierto…

— Kur ir cilvēki? — beidzot iejautajās mazais princis. — Šai tuksnesī es jūtos mazliet vientuļš…

— También se está solo donde los hombres —afirmó la serpiente.

— Arī starp cilvēkiem ir vientulīgi, — piebilda čūska.

El principito la miró largo rato y le dijo:

Mazais princis ilgi raudzījās uz čūsku.

— Eres un bicho raro, delgado como un dedo…

— Tu esi jocīgs radījums, — beidzot viņš teica, — tik tieva kā pirksts…

— Pero soy más poderoso que el dedo de un rey —le interrumpió la serpiente.

— Bet es esmu daudz spēcīgāka par karaļa pirkstu, —atbildēja čūska.

El principito sonrió:

Mazais princis pasmaidīja.

— No me pareces muy poderoso… ni siquiera tienes patas… ni tan siquiera puedes viajar…

— Tu nu gan neesi spēcīga… tev pat nav kāju… tu pat nevari ceļot…

— Puedo llevarte más lejos que un navío —dijo la serpiente.

— Es varu tevi aizvest tālāk nekā kuģis, — sacīja čūska.

Se enroscó alrededor del tobillo del principito como un brazalete de oro.

Viņa aptinās mazajam princim ap potīti kā zelta sprādze.

— Al que yo toco, le hago volver a la tierra de donde salió. Pero tú eres puro y vienes de una estrella…

— To, kuram pieskaros, es atdodu zemei, no kurienes tas nācis, — viņa vēl piebilda. — Bet tu esi skaidrs, un tu nāc no zvaigznes…

El principito no respondió.

Mazais princis neko neatbildēja.

— Me das lástima, tan débil sobre esta tierra de granito. Si algún día echas mucho de menos tu planeta, puedo ayudarte. Puedo…

— Man tevis žēl, tu esi tik vājš uz šīs granītcietās Zemes. Es tev varu kādreiz palīdzēt, ja tevi pārņem ilgas pēc savas planētas. Es varu…

— ¡Oh! —dijo el principito—. Te he comprendido. Pero ¿por qué hablas con enigmas?

— O! Es ļoti labi saprotu, — teica mazais princis, — bet kādēļ tu aizvien runā mīklās?

— Yo los resuelvo todos —dijo la serpiente.

— Es tās visas atrisinu, — atteica čūska.

Y se callaron.

Un viņi abi apklusa.

XVIII

XVIII

El principito atravesó el desierto en el que sólo encontró una flor de tres pétalos, una flor de nada.

Mazais princis gāja caur tuksnesi un sastapa tikai vienu puķi. Puķi ar trim ziedlapiņām, pavisam neievērojamu puķi…

— ¡Buenos días! —dijo el principito.

— Labdien, — mazais princis sveicināja.

— ¡Buenos días! —dijo la flor.

— Labdien, — sacīja puķe.

— ¿Dónde están los hombres? —preguntó cortésmente el principito.

— Kur ir cilvēki? — pieklājīgi jautāja mazais princis.

La flor, un día, había visto pasar una caravana.

Puķe kādu dienu bija redzējusi ejam garām karavānu.

— ¿Los hombres? No existen más que seis o siete, me parece. Los he visto hace ya años y nunca se sabe dónde encontrarlos. El viento los pasea. Les faltan las raíces. Esto les molesta.

— Cilvēki? Man šķiet, ka to ir kādi seši vai septiņi. Es viņus redzēju pirms daudziem daudziem gadiem. Nekad jau nevar zināt, kur viņus var atrast. Viņus dzenā vējš. Viņiem nav sakņu, un tas ir ļoti neērti.

— Adiós —dijo el principito.

— Ardievu, — sacīja mazais princis.

— Adiós —dijo la flor.

— Ardievu, — atteica puķe.

XIX

XIX

El principito escaló hasta la cima de una alta montaña. Las únicas montañas que él había conocido eran los tres volcanes que le llegaban a la rodilla. El volcán extinguido lo utilizaba como taburete. “Desde una montaña tan alta como ésta, se había dicho, podré ver todo el planeta y a todos los hombres…” Pero no alcanzó a ver más que algunas puntas de rocas.

Mazais princis uzkāpa kādā augstā kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni, kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš lietoja ķeblīša vietā. “No tik augsta kalna kā šis,” nodomāja mazais princis, “es uzreiz ieraudzīšu visu planētu un visus cilvēkus…” Bet viņš redzēja tikai klinšu smailes.

— ¡Buenos días! —exclamó el principito al acaso.

— Labdien, — viņš teica katram gadījumam.

— ¡Buenos días! ¡Buenos días! ¡Buenos días! —respondió el eco.

— Labdien… Labdien… Labdien… — atskanēja atbalss.

— ¿Quién eres tú? —preguntó el principito.

— Kas jūs esat? — vaicāja mazais princis.

— ¿Quién eres tú?… ¿Quién eres tú?… ¿Quién eres tú?… —contestó el eco.

— Kas jūs esat… kas jūs esat… kas jūs esat… — attrauca atbalss.

— Sed mis amigos, estoy solo —dijo el principito.

— Esiet mani draugi, esmu vientuļš, — viņš teica.

— Estoy solo… estoy solo… estoy solo… —repitió el eco.

— Es esmu vientuļš… es esmu vientuļš… es esmu vientuļš… — atsaucās atbalss.

“¡Qué planeta más raro! —pensó entonces el principito—, es seco, puntiagudo y salado.

“Kāda dīvaina planēta!” mazais princis nodomāja. “Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos.

Y los hombres carecen de imaginación; no hacen más que repetir lo que se les dice… En mi tierra tenía una flor: hablaba siempre la primera… ”

Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka… Manās mājās bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā…”

XX

XX

Pero sucedió que el principito, habiendo atravesado arenas, rocas y nieves, descubrió finalmente un camino. Y los caminos llevan siempre a la morada de los hombres.

Pēc ilga gājiena pāri smiltājiem, klintīm un sniegiem mazais princis beidzot uzgāja uz ceļa. Bet visi ceļi ved pie cilvēkiem.

— ¡Buenos días! —dijo.

— Labdien, — viņš sacīja.

Era un jardín cuajado de rosas.

Tas bija ziedošs rožu dārzs.

— ¡Buenos días! —dijeran las rosas.

— Labdien, — rozes atbildēja.

El principito las miró. ¡Todas se parecían tanto a su flor!

Mazais princis tās aplūkoja. Tās visas bija līdzīgas viņa puķei.

— ¿Quiénes son ustedes? —les preguntó estupefacto.

— Kas jūs esat? — viņš pārsteigts tām jautāja.

— Somos las rosas —respondieron éstas.

— Mēs esam rozes, — tās atteica.

— ¡Ah! —exclamó el principito.

— Ā! — mazais princis izdvesa.

Y se sintió muy desgraciado. Su flor le había dicho que era la única de su especie en todo el universo. ¡Y ahora tenía ante sus ojos más de cinco mil todas semejantes, en un solo jardín!

Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā!

“Si ella viese todo esto, se decía el principito, se sentiría vejada, tosería muchísimo y simularía morir para escapar al ridículo. Y yo tendría que fingirle cuidados, pues sería capaz de dejarse morir verdaderamente para humillarme a mí también… ”

“Viņa justos ļoti saniknota,” mazais princis noteica, “ja redzētu šo… viņa briesmīgi kāsētu un izliktos, ka mirst, lai tikai nekļūtu smieklīga. Un es būtu spiests izlikties, ka viņu kopju, jo citādi viņa vēl patiesi nomirtu, lai arī mani pazemotu.”

Y luego continuó diciéndose: “Me creía rico con una flor única y resulta que no tengo más que una rosa ordinaria. Eso y mis tres volcanes que apenas me llegan a la rodilla y uno de los cuales acaso esté extinguido para siempre. Realmente no soy un gran príncipe… ”

Pēc tam viņš vēl piebilda: “Es iedomājos, ka man pieder vienīgā puķe pasaulē, bet patiesībā tā ir tikai parasta roze. Viņa un mani trīs vulkāni, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem un no kuriem viens varbūt ir izdzisis uz mūžīgiem laikiem, tā nu nav sevišķi liela bagātība princim…”

Y echándose sobre la hierba, el principito lloró.

Un nogūlies zālē, viņš raudāja.

XXI

XXI

Entonces apareció el zorro:

Tieši tad parādījās lapsa.

— ¡Buenos días! —dijo el zorro.

— Labdien, — viņa teica.

— ¡Buenos días! —respondió cortésmente el principito que se volvió pero no vio nada.

— Labdien, — pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.

— Estoy aquí, bajo el manzano —dijo la voz.

— Es esmu šeit, — teica kāda balss zem ābeles.

— ¿Quién eres tú? —preguntó el principito—. ¡Qué bonito eres!

— Kas tu esi? — vaicāja mazais princis. — Tu esi ļoti skaista…

— Soy un zorro —dijo el zorro.

— Es esmu lapsa, — lapsa atbildēja.

— Ven a jugar conmigo —le propuso el principito—, ¡estoy tan triste!

— Nāc parotaļājies ar mani, — uzaicināja mazais princis. — Man ir skumji…

— No puedo jugar contigo —dijo el zorro—, no estoy domesticado.

— Es nevaru ar tevi rotaļāties, — teica lapsa. — Es neesmu pieradināta.

— ¡Ah, perdón! —dijo el principito.

— Piedodiet, — sacīja mazais princis,