— Nu tad zvaigznes pieder man, jo es pirmais par tām iedomājos.

“那么，它们就是我的，因为是我第一个想到了这件事情的。”

— Vai ar to pieliek?

“这就行了吗？”

— Protams. Ja tu atrodi dimantu, kam nav īpašnieka, tas ir tavs. Ja tu atklāj kādu salu, kurai nav īpašnieka, tā ir tava. Ja tev pirmajam rodas kāda doma, tu liec to patentēt — tā ir tava. Bet man pieder zvaigznes, jo līdz šim neviens nav iedomājies, ka arī tās var piederēt.

“那当然。如果你发现了一颗没有主人的钻石，那么这颗钻石就是属于你的。当你发现一个岛是没有主的，那么这个岛就是你的。当你首先想出了一个办法，你就去领一个专利证，这个办法就是属于你的。既然在我之前不曾有任何人想到要占有这些星星，那我就占有这些星星。”

— Tas tiesa, — sacīja mazais princis. — Un ko tu dari ar tām?

“这倒也是。可是你用它们来干什么？”小王子说。

— Es tās pārvaldu. Es tās saskaitu un atkal pārskaitu, — atteica biznesmenis. — Tas ir grūti. Bet es esmu nopietns cilvēks!

“我经营管理这些星星。我一遍又一遍地计算它们的数目。这是一件困难的事。但我是一个严肃认真的人！”

Mazais princis vēl nebija apmierināts.

小王子仍然还不满足，他说：

— Ja man pieder, piemēram, kāds kaklauts, es varu to aplikt ap kaklu un aiznest projām. Ja man pieder kāda puķe, es varu to noplūkt un paņemt līdz. Bet tu taču nevari noplūkt savas zvaigznes.

“对我来说，如果我有一条围巾，我可以用它来围着我的脖子，并且能带走它。我有一朵花的话，我就可以摘下我的花，并且把它带走。可你却不能摘下这些星星呀！”

— Nē, bet es varu tās ielikt bankā.

“我不能摘，但我可以把它们存在银行里。”

— Ko tas nozīmē?

“这是什么意思呢？”

— Tas nozīmē, ka es uzrakstu uz maza papīrīša zvaigžņu skaitu. Un pēc tam šo papīru ieslēdzu atvilktnē.

“这就是说，我把星星的数目写在一片小纸头上，然后把这片纸头锁在一个抽屉里。”

— Un tas ir viss?

“这就算完事了吗？”

— Ar to pietiek!

“这样就行了。”

“Tas ir jocīgi,” mazais princis nodomāja. “Tas ir pat dzejiski. Tomēr nav sevišķi nopietni.”

小王子想道：“真好玩。这倒蛮有诗意，可是，并不算是了不起的正经事。”

Mazajam princim par to, kas ir nopietns, bija savas domas, kuras ļoti atšķīrās no pieaugušo cilvēku domām.

关于什么是正经事，小王子的看法与大人们的看法非常不同。

— Man, — viņš piebilda, — pieder kāda puķe, ko es katru dienu aplaistu. Man ir trīs vulkāni, kurus es tīru katru nedēļu. Jo es tīru arī izdzisušo. Nekad nevar būt drošs. Tas, ka viņi man pieder, ir derīgi kā maniem vulkāniem, tā manai puķei. Bet tu neesi derīgs zvaigznēm…

他接着又说：“我有一朵花，我每天都给她浇水。我还有三座火山，我每星期把它们全都打扫一遍。连死火山也打扫。谁知道它会不会再复活。我拥有火山和花，这对我的火山有益处，对我的花也有益处。但是你对星星并没有用处……”

Biznesmenis atvēra muti, bet neatrada nekā , ko atbildēt, un mazais princis devās projām.

实业家张口结舌无言以对。于是小王子就走了。

“Pieaugušie nudien ir ārkārtīgi dīvaini,” viņš teica sev, ceļodams tālāk.

在旅途中，小王子只是自言自语地说了一句：“这些大人们真是奇怪极了。”

XIV

XIV

Piektā planēta bija pavisam savāda. Tā bija pati mazākā no visām. Tur bija tieši tik daudz vietas, lai novietotu vienu laternu un vienu laternu iededzinātāju.

第五颗行星非常奇怪，是这些星星中最小的一颗。行星上刚好能容得下一盏路灯和一个点路灯的人。

Mazais princis nekādi nevarēja saprast, kam varētu noderēt kaut kur debesīs, uz planētas, kur nav ne māju, ne iedzīvotāju, tāda laterna un tāds laternu iededzinātājs. Taču viņš nodomāja:

小王子怎么也解释不通：这个坐落在天空某一角落，既没有房屋又没有居民的行星上，要一盏路灯和一个点灯的人做什么用。
但他自己猜想：

“Var jau būt, ka šis cilvēks ir absurds. Tomēr viņš nav tik bezjēdzīgs kā karalis, kā godkārīgais, kā biznesmenis un kā dzērājs. Viņa darbam vismaz ir kāda jēga. Kad viņš aizdedzina savu laternu, tad šķiet, it kā viņš liktu rasties vēl vienai zvaigznei vai puķei. Kad viņš izdzēš savu laternu, viņš iemidzina savu puķi vai zvaigzni. Tā ir ļoti skaista nodarbošanās. Tā patiešām ir derīga, jo tā ir skaista.”

“可能这个人思想不正常。但他比起国王，比起那个爱虚荣的人，那个实业家和酒鬼，却要好些。至少他的工作还有点意义。当他点着了他的路灯时，就象他增添了一颗星星，或是一朵花。当他熄灭了路灯时，就象让星星或花朵睡着了似的。这差事真美妙，就是真正有用的了。”

Sasniedzis planētu, mazais princis goddevīgi sveicināja laternu iededzinātāju:

小王子一到了这个行星上，就很尊敬地向点路灯的人打招呼：

— Labdien. Kādēļ tu nupat izdzēsi savu laternu?

“早上好。——你刚才为什么把路灯灭了呢？”

— Tāda ir pavēle, — atbildēja laternu iededzinātājs. — Labdien.

“早上好。——这是命令。”点灯的回答道。

— Kāda tad ir pavēle?

“命令是什么？”

— Izdzēst laternu. Labvakar.

“就是熄掉我的路灯。——晚上好。”

Un viņš to izdzēsa.

于是他又点燃了路灯。

— Bet kālab tu to atkal aizdedzini?

“那么为什么你又把它点着了呢？”

— Tāda ir pavēle, — atbildēja laternu iededzinātājs.

“这是命令。”点灯的人回答道。

— Es nesaprotu, — teica mazais princis.

“我不明白。”小王子说。

— Tur nav nekā ko nesaprast, — sacīja laternu iededzinātājs. — Pavēle paliek pavēle. Labdien.

“没什么要明白的。命令就是命令。”点灯的回答说。“早上好。”

Un viņš izdzēsa savu laternu.

于是他又熄灭了路灯。

Pēc tam viņš noslaucīja no pieres sviedrus ar sārti rūtotu kabatas lakatiņu.

然后他拿一块有红方格子的手绢擦着额头。

— Man ir briesmīgs amats. Senāk tas bija jēdzīgāks. No rīta izdzēsu laternu un vakarā to aizdedzināju. Man bija laiks dienu atpūsties un nakti gulēt…

“我干的是一种可怕的职业。以前还说得过去，早上熄灯，晚上点灯，剩下时间，白天我就休息，夜晚我就睡觉……”

— Vai tad pavēle kopš tā laika mainīta?

“那么，后来命令改变了，是吗？”

— Pavēle nav mainīta, — paskaidroja laternu iededzinātājs. Tā jau ir mana nelaime! Gadu no gada planēta griežas aizvien ātrāk, bet pavēle palikusi tā pati.

点灯的人说：“命令没有改，惨就惨在这里了！这颗行星一年比一年转得更快，而命令却没有改。”

— Un kā ir tagad? — vaicāja mazais princis.

“结果呢？”小王子问。

— Tagad, kad planēta apgriežas reizi minūtē, man vairs nav ne mirkļa atpūtas. Es aizdedzinu un izdzēšu laternu reizi minūtē!

“结果现在每分钟转一圈，我连一秒钟的休息时间都没有了。每分钟我就要点一次灯，熄一次灯！”

— Tas nu gan ir jocīgi! Dienas pie tevis ilgst vienu minūti!

“真有趣，你这里每天只有一分钟长？”

— Tas nemaz nav jocīgi, — atteica laternu iededzinātājs. — Pagājis jau vesels mēnesis, kopš mēs sarunājamies.

“一点趣味也没有，”点灯的说，“我们俩在一块说话就已经有一个月的时间了。”

— Vesels mēnesis?

“一个月？”

— Jā. Trīsdesmit minūtes. Trīsdesmit dienu! Labvakar.

“对。三十分钟。三十天！——晚上好。”

Un viņš atkal aizdedzināja savu laternu.

于是他又点着了了他的路灯。

Mazajam princim aizvien vairāk iepatikās šis laternu iededzinātājs, kas bija tik uzticīgs pavēlei.

小王子瞅着他，他喜欢这个点灯人如此忠守命令。

Viņš atcerējās, kā pats kādreiz bija meklējis saulrietus, pārbīdīdams krēslu. Viņš gribēja palīdzēt savam draugam.

这时，他想起了他自己从前挪动椅子寻找日落的事。他很想帮助他的这位朋友。

— Paklau… es zinu kādu līdzekli, kā tu varētu atpūsties, kad vien gribētu…

“告诉你，我知道一种能使你休息的办法，你要什么时候休息都可以。”

— Es jau sen to gribu, — sacīja laternu iededzinātājs.

“我老是想休息。”点灯人说。

Jo var taču turēt doto vārdu un tai pašā laikā slinkot. Mazais princis turpināja:

因为，一个人可以同时是忠实的，又是懒惰的。

— Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt trīs soļos. Tev tikai jāiet pavisam lēnam, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi… un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies…

小王子接着说：
“你的这颗行星这样小，你三步就可以绕它一圈。你只要慢慢地走，就可以一直在太阳的照耀下，你想休息的时候，你就这样走……那么，你要白天又多长它就有多长。”

— Nekāda labuma no tā nav, — noteica laternu iededzinātājs. Par visu vairāk dzīvē man tīk gulēt.

“这办法帮不了我多打忙，生活中我喜欢的就是睡觉。”点灯人说。

— Tad ir slikti, — sacīja mazais princis.

“真不走运。”小王子说。

— Tad ir slikti, — apliecināja laternu iededzinātājs. — Labdien. —

“真不走运。”点灯人说。“早上好。”

Un viņš izdzēsa savu laternu.

于是他又熄灭了路灯。

“Šo cilvēku,” mazais princis nodomāja, turpinot ceļojumu, “šo cilvēku visi pārējie nicinās, ir karalis, ir godkārīgais, ir dzērājs, ir biznesmenis. Tomēr vienīgi viņš man neliekas smieklīgs. Varbūt tādēļ, ka viņš nodarbojas ar kaut ko citu, nevis pats ar sevi.”

小王子在他继续往前旅行的途中，自言自语地说道：
“这个人一定会被其他那些人，国王呀，爱虚荣的呀，酒鬼呀，实业家呀，所瞧不起。可是唯有他不使我感到荒唐可笑。这可能是因为他所关心的是别的事，而不是他自己。”

Tad mazais princis smagi nopūtās:

他惋惜地叹了口气，

“Vienīgi viņš varētu būt mans draugs. Bet viņa planēta patiesi ir pārāk maza. Tur nav vietas diviem…”

并且又对自己说道：“本来这是我唯一可以和他交成朋友的人。可是他的星球确实太小了，住不下两个人……”

Mazais princis neuzdrošinājās atzīties, ka viņš skumst pēc šīs brīnumainās planētas, it īpaši tādēļ, ka tur divdesmit četrās stundās var redzēt tūkstoš četri simti četrdesmit saulrietu.

小王子没有勇气承认的是：他留恋这颗令人赞美的星星，特别是因为在那里每二十四小时就有一千四百四十次日落！

XV

XV

Sestā planēta bija desmitreiz lielāka. Tur dzīvoja kāds vecs kungs, kas rakstīja milzīgas grāmatas.

第六颗行星则要大十倍。上面住着一位老先生，他在写作大部头的书。

— Skat! Pētnieks! — viņš iesaucās, kad ieraudzīja mazo princi.

“瞧！来了一位探险家。”老先生看到小王子时，叫了起来。

Mazais princis apsēdās uz galda un mazliet atvilka elpu. Viņš jau bija tik ilgi ceļojis!

小王子在桌旁坐下，有点气喘吁吁。他跑了多少路啊！

— No kurienes tu nāc? — vaicāja vecais kungs.

“你从哪里来的呀？”老先生问小王子。

— Kas ir šī lielā grāmata? — jautāja mazais princis. — Ko jūs še darāt?

“这一大本是什么书？你在这里干什么？”小王子问道。

— Es esmu ģeogrāfs, — atbildēja vecais kungs.

“我是地理学家。”老先生答道。

— Kas tas ir — ģeogrāfs?

“什么是地理学家？”

— Tas ir zinātnieks, kas zina, kur atrodas jūras, upes, pilsētas, kalni un tuksneši.

“地理学家，就是一种学者，他知道哪里有海洋，哪里有江河、城市、山脉、沙漠。”

— Tas ir ļoti interesanti, — sacīja mazais princis. — Tā beidzot patiesi ir īsta profesija! —

“这倒挺有意思。”小王子说。“这才是一种真正的行当。”

Un viņš pārlaida skatienu ģeogrāfa planētai. Viņš vēl nekad nebija redzējis tik diženu planētu.

他朝四周围看了看这位地理学家的星球。他还从来没有见过一颗如此壮观的行星。

— Jūsu planēta ir ļoti skaista. Vai še ir okeāni? 

“您的星球真美呀。上面有海洋吗？”

— To es nevaru zināt, — sacīja ģeogrāfs. 

“这我没法知道。”地理学家说。

— Ā! — Mazais princis bija vīlies. — Un kalni?

“啊！”小王子大失所望。“那么，山脉呢？”

— To es nevaru zināt, — atteica ģeogrāfs.

“这，我没法知道。”地理学家说。

— Un pilsētas un upes, un tuksneši?

“那么，有城市、河流、沙漠吗？”

—Arī to es nevaru zināt, — atteica ģeogrāfs.

“这，我也没法知道。”地理学家说。

— Bet jūs taču esat ģeogrāfs!

“可您还是地理学家呢！”

— Tas tiesa, — sacīja ģeogrāfs, — bet es neesmu pētnieks. Man ļoti vajadzīgi pētnieki. Ģeogrāfs pats neuzskaita pilsētas, upes, kalnus, jūras, okeānus un tuksnešus.

“一点不错，”地理学家说，“但是我不是探察家。我手下一个探察家都没有。地理学家是不去计算城市、河流、山脉、海洋、沙漠的。

Ģeogrāfs ir pārāk svarīga persona, lai klaiņotu apkārt. Viņš neatstāj savu biroju. Toties viņš pieņem pētniekus. Viņš tos izjautā un pieraksta viņu atmiņas. Ja kāda pētnieka atmiņas viņam šķiet interesantas, ģeogrāfs liek aizpildīt anketu par pētnieka tikumību.

地理学家很重要，不能到处跑。他不能离开他的办公室。但他可以在办公室里接见探察家。他询问探察家，把他们的回忆记录下来。如果他认为其中有个探察家的回忆是有意思的，那么地理学家就对这个探察家的品德做一番调查。”

“这是为什么呢？”

“因为一个说假话的探察家会给地理书带来灾难性的后果。同样，一个太爱喝酒的探察家也是如此。”

— Kādēļ tā? — vaicāja mazais princis.

“这又是为什么？”小王子说。

— Tādēļ, ka dzērājiem viss rādās dubulti. Un tad ģeogrāfs atzīmētu divus kalnus tur, kur ir tikai viens.

“因为喝醉了酒的人把一个看成两个，那么，地理学家就会把只有一座山的地方写成两座山。”

— Es pazīstu kādu, kas būtu slikts pētnieks, — teica mazais princis.

“我认识一个人，他要是搞探察的话，就很可能是个不好的探察员。”小王子说。

— Tas ir iespējams. Tātad, ja pētnieka tikumība izrādās nevainojama, mēs uzrakstām anketu par viņa atklājumu.

“这是可能的。因此，如果探察家的品德不错，就对他的发现进行调查。”

— Vai atklājumu dodas apskatīt?

“去看一看吗？”

— Nē. Tas būtu pārāk sarežģīti. Mēs pieprasām, lai pētnieks sagādā pierādījumus. Ja ir runa, piemēram, par kāda liela kalna atklāšanu, mēs pieprasām, lai viņš atnes no tā lielus akmeņus.

“不。那太复杂了。但是要求探察家提出证据来。例如，假使他发现了一座大山，就要求他带来一些大石头。”

Ģeogrāfs pēkšņi kļuva nemierīgs.

地理学家忽然忙乱起来。

— Bet tu taču nāc no tālienes! Tu esi pētnieks! Tu man aprakstīsi savu planētu!

“正好，你是从老远来的么！你是个探察家！你来给我介绍一下你的星球吧！”

Un ģeogrāfs, atvēris savu grāmatu, noasināja zīmuli. Pētnieku stāstus vispirms pieraksta ar zīmuli. Tikai pēc tam, kad pētnieks sagādājis pierādījumus, atklājums tiek ierakstīts ar tinti.

于是，已经打开登记簿的地理学家，削起他的铅笔来。他首先是用铅笔记下探察家的叙述，等到探察家提出了证据以后再用墨水笔记下来。

— Es klausos, — ģeogrāfs teica.

“怎么样？”地理学家询问道。

— Manās mājās nav sevišķi interesanti, — mazais princis iesāka. — Tur viss ir tik mazs! Man ir trīs vulkāni. Divi degoši un viens apdzisis. Bet nekad jau nevar būt drošs.

“啊！我那里，”小王子说道，“没有多大意思，那儿很小。我有三座火山，两座是活的，一座是熄灭了的。但是也很难说。”

— Nekad jau nevar būt drošs, — ģeogrāfs atkārtoja.

“很难说。”地理学家说道。

— Man ir arī puķe.

“我还有一朵花。”

— Puķes mēs neatzīmējam, — teica ģeogrāfs.

“我们是不记载花卉的。”地理学家说。

— Kādēļ gan ne? Tās ir visskaistākās!

“这是为什么？花是最美丽的东西。”

— Tādēļ, ka puķes ir īslaicīgas.

“因为花卉是短暂的。”

— Ko nozīmē “īslaicīgas”?

“什么叫短暂？”

— Ģeogrāfijas grāmatas, — sacīja ģeogrāfs, — ir pašas vērtīgākās no visām grāmatām. Tās nekad nenoveco. Ļoti reti atgadās, ka kalns mainītu savu vietu. Ārkārtīgi reti kāds okeāns izsīkst. Mēs aprakstām mūžīgas lietas.

“地理学书籍是所有书中最严肃的书。”地理学家说道，“这类书是从不会过时的。很少会发生一座山变换了位置，很少会出现一个海洋干涸的现象。我们要写永恒的东西。”

— Bet izdzisuši vulkāni var sākt darboties,— viņu pārtrauca mazais princis. — Ko nozīmē “īslaicīgs”?

“但是熄灭的火山也可能会再复苏的。”小王子打断了地理学家。“什么叫短暂？”