«Che i vulcani siano spenti o in azione, è lo stesso per noi», disse il geografo. «Quello che conta per noi è il monte, lui non cambia».

— Vai vulkāni ir izdzisuši vai atmodušies, tas mums ir viens un tas pats. Mums ir svarīgs tikai pats kalns. Tas nepārvēršas.

«Ma che cosa vuol dire “effimero”?» ripeté il piccolo principe che in vita sua non aveva mai rinunciato a una domanda una volta che l’aveva fatta.

— Bet ko nozīmē “īslaicīgs”,— atkārtoja mazais princis, kas nekad nebija atkāpies no reiz uzdotā jautājuma.

«Vuol dire “che è minacciato di scomparire in un tempo breve”».

— Tas nozīmē — “pakļauts drīzai iznīcībai”.

«Il mio fiore è destinato a scomparire presto?»

— Mana puķe ir pakļauta drīzai iznīcībai?

«Certamente».

— Protams.

Il mio fiore è effimero, si disse il piccolo principe, e non ha che quattro spine per difendersi dal mondo! E io l’ho lasciato solo!

“Mana puķe ir īslaicīga”, mazais princis domāja, “un viņai ir tikai četri ērkšķi, ar ko aizstāvēties pret pasauli! Un es atstāju viņu vienu pašu mājās!”

E per la prima volta si senti pungere dal rammarico. Ma si fece coraggio:

Tā bija mazā prinča pirmā nožēla. Taču viņš ātri atguva drosmi.

«Che cosa mi consigliate di andare a visitare?»

— Ko jūs man ieteiktu apskatīt? — viņš jautāja.

«Il pianeta Terra», gli rispose il geografo. «Ha una buona reputazione…»

— Planētu Zemi, — atbildēja ģeogrāfs. — Tai ir laba slava…

E il piccolo principe se ne andò pensando al suo fiore.

Un mazais princis devās projām, domādams par savu puķi.

XVI

XVI

Il settimo pianeta fu dunque la Terra.

Septītā planēta tātad bija Zeme.

La Terra non è un pianeta qualsiasi! Ci si contano cento e undici re (non dimenticando, certo, i re negri), settemila geografi, novecentomila uomini d’affari, sette milioni e mezzo di ubriaconi, trecentododici milioni di vanitosi, cioè due miliardi circa di adulti.

Zeme nav vis kaut kāda parasta planēta! To apdzīvo simt vienpadsmit karaļu (ieskaitot, protams, arī nēģeru karaļus), septiņi tūkstoši ģeogrāfu, deviņi simti tūkstoši biznesmeņu, septiņi ar pusi miljonu dzērāju, trīs simti vienpadsmit miljoni godkārīgo, vārdu sakot, apmēram divi miljardi pieaugušo.

Per darvi un’idea delle dimensioni della Terra, vi dirò che prima dell’invenzione dell’elettricità bisognava mantenere, sull’insieme dei sei continenti, una vera armata di quattrocentosessantaduemila e cinquecentoundici lampionai per accendere i lampioni.

Lai jums rastos priekšstats par Zemes izmēriem, minēšu tikai to, ka pirms elektrības izgudrošanas uz visiem sešiem kontinentiem kopā vajadzēja uzturēt veselu armiju laternu iededzinātāju — četri simti sešdesmit divus tūkstošus pieci simti vienpadsmit cilvēkus.

Visto un po’ da lontano faceva uno splendido effetto. I movimenti di questa armata erano regolati come quelli di un balletto d’opera.

Raugoties no tālienes, tas atstāja lielisku iespaidu. Šīs armijas kustības bija saskaņotas kā baletā.

Prima c’era il turno di quelli che accendevano i lampioni della Nuova Zelanda e dell’Australia. Dopo di che, questi, avendo accesi i loro lampioni, se ne andavano a dormire. Allora entravano in scena quelli della Cina e della Siberia. Poi anch’essi se la battevano fra le quinte.

Vispirms nāca Jaunzēlandes un Austrālijas laternu iededzinātāju kārta. Iededzinājuši savas laternas, viņi aizgāja gulēt. Tad uznāca Ķīnas un Sibīrijas laternu iededzinātāji. Pēc tam arī viņi nozuda aiz kulisēm.

Allora veniva il turno dei lampionai della Russia e delle Indie. Poi di quelli dell’Africa e dell’Europa. Poi di quelli dell’America del Sud e infine di quelli dell’America del Nord.

Tad bija kārta Krievijas un Indijas laternu iededzinātājiem. Pēc tam — Āfrikas un Eiropas. Pēc tam — Dienvidamerikas.

E mai che si sbagliassero nell’ordine dell’entrata in scena. Era grandioso.

Un viņi nekad nesajauca kārtību, uzejot uz skatuves. Tas bija grandiozi.

Soli, il lampionaio dell’unico lampione del Polo Nord e il confratello dell’unico lampione del Polo Sud, menavano vite oziose e noncuranti: lavoravano due volte all’anno.

Tikai vienīgās ziemeļpola laternas iededzinātājs un viņa kolēģis — vienīgās dienvidpola laternas iededzinātājs dzīvoja dīkdienībā un bezrūpībā: viņi strādāja divas reizes gadā.

XVII

ХVII

Capita a volte, volendo fare dello spirito, di mentire un po’. Non sono stato molto onesto parlandovi degli uomini che accendono i lampioni. Rischio di dare a quelli che non lo conoscono una falsa idea del nostro pianeta. Gli uomini occupano molto poco posto sulla Terra.

Ja gribam būt asprātīgi, tad reizēm gadās mazliet piemelot. Arī es nebiju sevišķi godīgs, stāstot jums par laternu iededzinātājiem. Tāpēc tiem, kas nepazīst mūsu planētu, varētu rasties par to nepareizs priekšstats. Patiesībā uz Zemes cilvēki aizņem loti maz vietas.

Se i due miliardi di abitanti che popolano la Terra stessero in piedi e un po’ serrati, come per un comizio, troverebbero posto facilmente in una piazza di ventimila metri di lunghezza per ventimila metri di larghezza. Si potrebbe ammucchiare l’umanità su un qualsiasi isolotto del Pacifico.

Ja divi miljardi iedzīvotāju, kas apdzīvo Zemi, stāvētu kājās mazliet saspiesti kā mītiņā, viņus viegli varētu novietot uz divdesmit jūdžu gara un divdesmit jūdžu plata laukuma. Visu cilvēci varētu sagāzt kaudzē uz vismazākās Klusā okeāna saliņas.

Naturalmente i grandi non vi crederebbero. Si immaginano di occupare molto posto. Si vedono importanti come dei baobab. Consigliategli allora di fare dei calcoli, adorano le cifre e gli piacerà molto. Ma non perdete il vostro tempo con questo pensiero, è inutile, visto che avete fiducia in me.

Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus, un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda darbam. Tas ir veltīgi. Ticiet man!

Il piccolo principe, arrivato sulla Terra, fu molto sorpreso di non vedere nessuno. Aveva già paura di essersi sbagliato di pianeta, quando un anello del colore della luna si mosse nella sabbia.

Nonācis uz Zemes un nesastapis nevienas dzīvas dvēseles, mazais princis bija ļoti pārsteigts. Viņš jau nobijās, ka būs kļūdījies un nonācis uz kādas citas planētas, kad smiltīs sakustējās gredzens mēness krāsā.

«Buona notte», disse il piccolo principe a caso.

— Labvakar, — teica mazais princis katram gadījumam.

«Buona notte», disse il serpente.

— Labvakar, — atteica čūska.

«Su quale pianeta sono sceso?» domandò il piccolo principe.

— Uz kādas planētas es esmu nonācis? —jautāja mazais princis.

«Sulla Terra, in Africa», rispose il serpente.

— Uz Zemes, Āfrikā, — atbildēja čūska.

«Ah!… Ma non c’è nessuno sulla Terra?»

— Ā!… Vai tad uz Zemes neviena nav?

«Qui è il deserto. Non c’è nessuno nei deserti. La Terra è grande», disse il serpente.

— Še ir tuksnesis. Tuksnešos neviens nedzīvo. Zeme ir liela, — paskaidroja čūska.

Il piccolo principe sedette su una pietra e alzò gli occhi verso il cielo:

Mazais princis apsēdās uz akmens un pacēla acis pret debesīm.

«Mi domando», disse, «se le stelle sono illuminate perché ognuno possa un giorno trovare la sua. Guarda il mio pianeta, è proprio sopra di noi… Ma come è lontano!»

— Es gribētu zināt, — viņš teica, — vai zvaigznes tik spoži mirdz tādēļ, lai katrs reiz varētu atrast savējo? Paskaties uz manu planētu. Tā atrodas tieši virs mums… Bet cik tālu!

«È bello», disse il serpente, «ma che cosa sei venuto a fare qui?»

— Tā ir skaista, — teica čūska. Ko tu še domā darīt?

«Ho avuto delle difficoltà con un fiore», disse il piccolo principe.

— Es nevarēju saprasties ar kādu puķi, — atteica mazais princis.

«Ah!» fece il serpente.

— Ā! — noteica čūska.

E rimasero in silenzio.

Un tad viņi apklusa.

«Dove sono gli uomini?» riprese dopo un po’ il piccolo principe. «Si è un po’ soli nel deserto…»

— Kur ir cilvēki? — beidzot iejautajās mazais princis. — Šai tuksnesī es jūtos mazliet vientuļš…

«Si è soli anche con gli uomini», disse il serpente.

— Arī starp cilvēkiem ir vientulīgi, — piebilda čūska.

Il piccolo principe lo guardò a lungo.

Mazais princis ilgi raudzījās uz čūsku.

«Sei un buffo animale», gli disse alla fine, «sottile come un dito!…»

— Tu esi jocīgs radījums, — beidzot viņš teica, — tik tieva kā pirksts…

«Ma sono più potente di un dito di un re», disse il serpente.

— Bet es esmu daudz spēcīgāka par karaļa pirkstu, —atbildēja čūska.

Il piccolo principe sorrise:

Mazais princis pasmaidīja.

«Non mi sembri molto potente… non hai neppure delle zampe… e non puoi neppure camminare…»

— Tu nu gan neesi spēcīga… tev pat nav kāju… tu pat nevari ceļot…

«Posso trasportarti più lontano che un bastimento», disse il serpente.

— Es varu tevi aizvest tālāk nekā kuģis, — sacīja čūska.

Si arrotolò attorno alla caviglia del piccolo principe come un braccialetto d’oro:

Viņa aptinās mazajam princim ap potīti kā zelta sprādze.

«Colui che tocco, lo restituisco alla terra da dove è venuto. Ma tu sei puro e vieni da una stella…»

— To, kuram pieskaros, es atdodu zemei, no kurienes tas nācis, — viņa vēl piebilda. — Bet tu esi skaidrs, un tu nāc no zvaigznes…

Il piccolo principe non rispose.

Mazais princis neko neatbildēja.

«Mi fai pena, tu così debole, su questa Terra di granito. Potrò aiutarti un giorno se rimpiangerai troppo il tuo pianeta. Posso…»

— Man tevis žēl, tu esi tik vājš uz šīs granītcietās Zemes. Es tev varu kādreiz palīdzēt, ja tevi pārņem ilgas pēc savas planētas. Es varu…

«Oh! Ho capito benissimo», disse il piccolo principe, «ma perché parli sempre per enigmi?»

— O! Es ļoti labi saprotu, — teica mazais princis, — bet kādēļ tu aizvien runā mīklās?

«Li risolvo tutti», disse il serpente.

— Es tās visas atrisinu, — atteica čūska.

E rimasero in silenzio.

Un viņi abi apklusa.

XVIII

XVIII

Il piccolo principe traversò il deserto e non incontrò che un fiore. Un fiore a tre petali, un piccolo fiore da niente…

Mazais princis gāja caur tuksnesi un sastapa tikai vienu puķi. Puķi ar trim ziedlapiņām, pavisam neievērojamu puķi…

«Buon giorno», disse il piccolo principe.

— Labdien, — mazais princis sveicināja.

«Buon giorno», disse il fiore.

— Labdien, — sacīja puķe.

«Dove sono gli uomini?» domandò gentilmente il piccolo principe.

— Kur ir cilvēki? — pieklājīgi jautāja mazais princis.

Un giorno il fiore aveva visto passare una carovana:

Puķe kādu dienu bija redzējusi ejam garām karavānu.

«Gli uomini? Ne esistono, credo, sei o sette. Li ho visti molti anni fa. Ma non si sa mai dove trovarli. Il vento li spinge qua e là. Non hanno radici, e questo li imbarazza molto».

— Cilvēki? Man šķiet, ka to ir kādi seši vai septiņi. Es viņus redzēju pirms daudziem daudziem gadiem. Nekad jau nevar zināt, kur viņus var atrast. Viņus dzenā vējš. Viņiem nav sakņu, un tas ir ļoti neērti.

«Addio», disse il piccolo principe.

— Ardievu, — sacīja mazais princis.

«Addio», disse il fiore.

— Ardievu, — atteica puķe.

XIX

XIX

Il piccolo principe fece l’ascensione di un’alta montagna. Le sole montagne che avesse mai visto, erano i tre vulcani che gli arrivavano alle ginocchia. E adoperava il vulcano spento come uno sgabello. «Da una montagna alta come questa», si disse perciò, «vedrò di un colpo tutto il pianeta, e tutti gli uomini…» Ma non vide altro che guglie di roccia bene affilate.

Mazais princis uzkāpa kādā augstā kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni, kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš lietoja ķeblīša vietā. “No tik augsta kalna kā šis,” nodomāja mazais princis, “es uzreiz ieraudzīšu visu planētu un visus cilvēkus…” Bet viņš redzēja tikai klinšu smailes.

«Buon giorno», disse a caso.

— Labdien, — viņš teica katram gadījumam.

«Buon giorno… buon giorno… buon giorno…» rispose l’eco.

— Labdien… Labdien… Labdien… — atskanēja atbalss.

«Chi siete?» disse il piccolo principe.

— Kas jūs esat? — vaicāja mazais princis.

«Chi siete?… chi siete?… chi siete?…» rispose l’eco.

— Kas jūs esat… kas jūs esat… kas jūs esat… — attrauca atbalss.

«Siate miei amici, io sono solo», disse.

— Esiet mani draugi, esmu vientuļš, — viņš teica.

«Io sono solo… io sono solo… io sono solo…» rispose l’eco.

— Es esmu vientuļš… es esmu vientuļš… es esmu vientuļš… — atsaucās atbalss.

«Che buffo pianeta», pensò allora, «è tutto secco, pieno di punte e tutto salato.

“Kāda dīvaina planēta!” mazais princis nodomāja. “Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos.

E gli uomini mancano d’immaginazione. Ripetono ciò che loro si dice… Da me avevo un fiore e parlava sempre per primo…»

Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka… Manās mājās bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā…”

XX

XX

Ma capitò che il piccolo principe avendo camminato a lungo attraverso le sabbie, le rocce e le nevi, scoperse alla fine una strada. E tutte le strade portavano verso gli uomini.

Pēc ilga gājiena pāri smiltājiem, klintīm un sniegiem mazais princis beidzot uzgāja uz ceļa. Bet visi ceļi ved pie cilvēkiem.

«Buon giorno», disse.

— Labdien, — viņš sacīja.

Era un giardino fiorito di rose.

Tas bija ziedošs rožu dārzs.

«Buon giorno», dissero le rose.

— Labdien, — rozes atbildēja.

Il piccolo principe le guardò. Assomigliavano tutte al suo fiore.

Mazais princis tās aplūkoja. Tās visas bija līdzīgas viņa puķei.

«Chi siete?» domandò loro stupefatto il piccolo principe.

— Kas jūs esat? — viņš pārsteigts tām jautāja.

«Siamo delle rose», dissero le rose.

— Mēs esam rozes, — tās atteica.

«Ah!» fece il piccolo principe.

— Ā! — mazais princis izdvesa.

E si senti molto infelice. Il suo fiore gli aveva raccontato che era il solo della sua specie in tutto l’universo. Ed ecco che ce n’erano cinquemila, tutte simili, in un solo giardino.

Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā!

«Sarebbe molto contrariato», si disse, «se vedesse questo… Farebbe del gran tossire e fingerebbe di morire per sfuggire al ridicolo. Ed io dovrei far mostra di curarlo, perché se no, per umiliarmi, si lascerebbe veramente morire…»

“Viņa justos ļoti saniknota,” mazais princis noteica, “ja redzētu šo… viņa briesmīgi kāsētu un izliktos, ka mirst, lai tikai nekļūtu smieklīga. Un es būtu spiests izlikties, ka viņu kopju, jo citādi viņa vēl patiesi nomirtu, lai arī mani pazemotu.”

E si disse ancora: «Mi credevo ricco di un fiore unico al mondo, e non possiedo che una qualsiasi rosa. Lei e i miei tre vulcani che mi arrivano alle ginocchia, e di cui l’uno, forse, è spento per sempre, non fanno di me un principe molto importante…»

Pēc tam viņš vēl piebilda: “Es iedomājos, ka man pieder vienīgā puķe pasaulē, bet patiesībā tā ir tikai parasta roze. Viņa un mani trīs vulkāni, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem un no kuriem viens varbūt ir izdzisis uz mūžīgiem laikiem, tā nu nav sevišķi liela bagātība princim…”

E, seduto nell’erba, piangeva.

Un nogūlies zālē, viņš raudāja.

XXI

XXI

In quel momento apparve la volpe.

Tieši tad parādījās lapsa.

«Buon giorno», disse la volpe.

— Labdien, — viņa teica.

«Buon giorno», rispose gentilmente il piccolo principe, voltandosi: ma non vide nessuno.

— Labdien, — pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.

«Sono qui», disse la voce, «sotto al melo…»

— Es esmu šeit, — teica kāda balss zem ābeles.

«Chi sei?» domandò il piccolo principe, «sei molto carino…»

— Kas tu esi? — vaicāja mazais princis. — Tu esi ļoti skaista…

«Sono una volpe», disse la volpe.

— Es esmu lapsa, — lapsa atbildēja.

«Vieni a giocare con me», le propose il piccolo principe, «sono così triste…»

— Nāc parotaļājies ar mani, — uzaicināja mazais princis. — Man ir skumji…

«Non posso giocare con te», disse la volpe, «non sono addomesticata».

— Es nevaru ar tevi rotaļāties, — teica lapsa. — Es neesmu pieradināta.

«Ah! scusa», fece il piccolo principe.

— Piedodiet, — sacīja mazais princis,