Ma vannun arst Apolloni ja Asklepiose, Hügieia ja Panakeia ja kõikide jumalate ja jumalannade juures, neid tehes tunnistajaks, et ma täidan järgmise vandelise kohustuse, nii palju kui jätkub mul jõudu ja otsustusvõimet.

Zvēru pie Apollona-dziedinātāja, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, un pie visiem dieviem un dievietēm, piesaucot tos par lieciniekiem, ka pildīšu šo zvērestu un rakstisko vienošanos atbilstoši savām spējām un saprašanai:

Ma tahan austada oma õpetajat selles minu kunstis nagu oma lihalikke vanemaid; minu elu peab temale kuuluma ja ta võib kasutada minu vara ja omandust, kui ta seda vajab; ma austan tema järglasi nagu oma vendi ja õpetan neile ravikunsti, kui nad tahavad seda õppida, ilma tasuta ja ilma lepinguta; ma annan eeskirja ja suusõnalise õpetuse ja kogu sinna kuuluva teaduse oma poegadele edasi kui ka minu õpetaja omadele, ja peale selle ainult seesuguseile õpilasile, kes juba kohustatud ja vannutatud arstilise seaduse põhjal, muidu ei kellelegi.

Izturēšos pret to, kurš man iemācīja šo prasmi, tāpat kā pret saviem vecākiem, dalīšos ar viņu iztikā un, ja viņš būs nonācis trūkumā, došu viņam daļu no tā, kas man pieder; izturēšos pret viņa pēcnācējiem kā pret saviem brāļiem un mācīšu viņiem šo prasmi, ja viņi gribēs to apgūt, bez atlīdzības un rakstiskas vienošanās; nodošu priekšrakstus, mutiskas pamācības un visas pārējās zinības saviem un sava skolotāja dēliem, kā arī mācekļiem, kurus saskaņā ar ārstēšanas mākslas likumu saista rakstiska vienošanās un zvērests, taču citam nevienam.

Ma korraldan haigete eluviisi nende kasuks parema võime ja otsuse järele; aga kõik, mis kahjustab või vigastab haiget, tahan neilt eemal hoida.

Atbilstoši savām spējām un saprašanai nozīmēšu slimniekiem tādu ārstniecisko uzturu un dzīves veidu, kas nāks viņiem par labu, un nepieļaušu, ka ar to viņiem tiek nodarīts kaitējums un pārestība.

Ma ei anna kellelegi surmavalt toimivat mürki, isegi kui ta seda minult palub; ka ei anna ma sellele sihitud nõu.
Samuti ei anna ma kunagi naisele vahendit idaneva elu hävitamiseks.
Pühalt ja puhtalt tahan ma oma elu ja meie kunsti säilitada.

Nedošu nevienam nāvējošas zāles, ja man to lūgs, un neizteikšu šādu ierosinājumu. Tāpat es nedošu nevienai sievietei augļa nomirdināšanas līdzekli. Es neatkāpšos no šķīstības un svētbijības nedz savā dzīvē, nedz veicot sava amata pienākumus.

Kellelegi ei tee ma kivilõiget, vaid jätan selle käsialustele, kes seda tegelust tunnevad.

Negriezīšu slimniekus, kas cieš no akmeņiem, bet atstāšu šo darbu tiem, kas ar to nodarbojas.

Kui paljudesse majadesse ma ka ei astu, ikka tahan ma sisse astuda haigete tervistuseks ja eemale jääda igast ettenähtavast ja hävitavast kahjustusest, eriti aga lihahimu tegudest naiste ja meeste, vabade ja orjade kehadel.

Lai kurā mājā es ieietu, es tajā ieiešu, lai palīdzētu slimniekiem, izvairoties nodarīt jebkādu tīšu pārestību un kaitniecību, it sevišķi atturoties no baudkāres apmierināšanas ar sievietēm un vīriešiem, kā brīviem, tā vergiem.

Mis ma aga ravi ajal näen või kuulen või ka väljaspool ravi läbikäimises inimesiga, mis ei tohi levida, sellest tahan vaikida ja kõiki neid asju käsitleda kui saladusi.

Ja ārstēšanas laikā vai arī tad, kad neveicu ārsta pienākumus, es redzēšu vai dzirdēšu par cilvēku dzīvi ko tādu, ko nekad nedrīkst izpaust ārpus mājas sienām, es klusēšu, uzskatīdams, ka par to runāt neklājas.

Kui ma seda vannet pean ja ei riku, siis olgu mulle lubatud minu elust ja minu kutsest rõõmu tunda, igaveseks ajaks jäädes kõikide inimeste juures lugupidamisse. Kui ma aga vannet murran ja valevandlikuks saan, siis tabagu mind vastupidine saatus.

Ja es pildu un nepārkāpju šo zvērestu, lai man ļauts gūt panākumus gan dzīvē, gan amata mākslā un iemantot mūžīgu cieņu visu cilvēku vidū. Bet, ja es to laužu vai nepatiesi zvēru, — lai notiek pretējais.