From Latvian by Viļņa Zariņa

一章

1

道，可道，非常道；名，可名，非常名。无名，天地始；有名，万物母。常无，欲观其妙；常有，欲观其徼。此两者同出而异名，同谓之玄，玄之又玄，众妙之门。

Dao, ko iespējams apjēgt,
Nav mūžīgi esošais Dao.
Vārds, ko iespējams pateikt,
Nav mūžībai sacītais vārds.
Debess un zemes sākumu vārdos nevar izteikt.
Vārdos izsakāmais ir visu radību māte.
Tas, kas no iekāres brīvs, nojauš to dzļāko jēgu.
Tas, kam ir iekāre, zin tikai pieredzēto.
Abiem tiem cēlonis viens, vien vārdi un izpausmes šķiras.
Kopīgo abiem dēvē par slēpto, par to, kas nav jutekļiem tverams.
Tas, kas apslēpts zem slēptā , ir vārti uz dziļāko jēgu.

二章

2

天下皆知美之为美，斯恶已；皆知善之为善，斯不善已。故有无相生，难易相成，长短相形，高下相倾，音声相和，前后相随。是以圣人处无为之事，行不言之教。万物作而不辞，生而不有，为而不恃，成功不居。夫唯不居，是以不去。

Tad, kad iesāka atzīt, ka skaistais ir skaists,
Pamanīja, ka pastāv neglītais.
Tad, kad iesāka atzīt, ka labais ir labs,
Pamanīja, ka pastāv nelabais.
Esošais neesošs kļūst, kā nav, tas gūst esamību.
Grūtais un vieglais viens otram priekšnosacījums.
Garais un īsais viens otram dāvā veidu.
Augstais un dziļais viens otram salīdzinājums.
Skaņas un toņi cits citu noskaņā saista.
Agrāk un vēlāk viens otram ir turpinājums.
Apskaidrotais bez rīcības visu paveic.
Mācību viņš sniedz klusēdams.
Visas būtnes tiecas gūt piepildījumu,
Un viņš sevi tām neatrauj. Radot viņš nepiesavina, darinot nepatur.
Paveicis, nekavējas pie padarītā.
Tieši tādēļ, ka neko nepiesaista,
Viņu neviens neststāj.

三章

3

不上贤，使民不争；不贵难得之货，使民不盗；不见可欲，使心不乱。圣人治：虚其心，实其腹，弱其志，强其骨。常使民无知无欲，使知者不敢为，则无不治。

Ja augsti necienītu gudro vārdus,
Tad tautas vidū strīdi neceltos.
Ja dārgi nevērtētu retās mantas,
Tad tautas vidū zagļi nerastos.
Ja nerādītu to, kas uzbudina,
Tad sirdīs alkatība nemostos.
Šādu kārtību ievēro apskaidrotais.
Viņš ļaužu sirdis dara tukšas, kuņģus pilnus,
Viņš ļaužu dziņas dara vājas, kaulus stiprus,
Lai tautai zināšanu nebūtu, nedz vēlmju,
Bet tie, kas zina, bītos rīkoties.
Un, ja no piepūles var izvairīties,
Tad viss nostājas savā vietā.

四章

4

道冲，而用之久不盈。深乎！万物宗。挫其锐，解其忿，和其光，同其尘。湛常存。吾不知谁子？象帝之先。

It visu sevī ietver Dao,
Bet, visu veidojot, tas neizsīkst,
Ir bezgalīgs tā dziļums, pirmssākums tas esošajām lietām.
Viņš tajās savu caurspiedību mīkstina.
Un savu virmojumu tajās remdina.
Viņš savu mirdzējumu lietās apvalda.
Viņš paliek vienībā ar savu radījumu pīšļiem.
Nav saredzams, bet visur darbojas.
Nav zināms man, ka būtu viņš kam dēls.
Par parādību pirmtēvu viņš senāks šķiet.

五章

5

天地不仁，以万物为刍狗；圣人不仁，以百姓为刍狗。天地之间，其犹橐蘥。虚而不屈，动而俞出。多言数穷，不如守中。

Ne mīlu pret radībām izjūt daba:
Kā salmu suņi tai radības ir,
Ne mīlu pret ļaudīm jūt apskaidrotais:
Kā salmu suņi tam cilvēki ir.
Vai telpa, kas debesis nošķir no zemes,
Nav līdzīga kalēja plēšām?
Tā tukša, bet bezgala bagāta.
Tā virmo, un viss tajā izmainās.
Pat ilgstošās runās to nevar izteikt.
Tās dziļumu var tikai nojaust.

六章

6

谷神不死，是谓玄牝。玄牝门，天地根。绵绵若存，用之不勤。

Ielejas tukšība pastāv vienmēr.
Tā ir apslēptā spēja būt mātei.
Mātišķības izejas vārti
Zemei un debesīm saknes ir.
Tās liegā virmojumā nekustas no vietas,
To darbošanās mūžam neapsīkst.

七章

7

天长地久。天地所以能长久者，以其不自生，故能长久。是以圣人后其身而身先，外其身而身存。以其无私，故能成其私。

Mūžīgi debesis pastāv un ilgstoši – zeme.
Cēlonis zemes un debesu mūžīgai esamībai
Tas, ka tās nepastāv sevis labad.
Tādēļ tām ilgstoša dzīvība dota.
Tā arī apskaidrotais:
Sevi pašu viņš noliek aiz citiem
Un izrādās citiem priekšā.
Viņš nesaudzē sevi
Un izrādās saudzēts.
Vai gan ne tādēļ,
Ka sevi viņš novārtā pamet,
Tas, kas ir viņa, gūst pilnību?

八章

8

上善若水。水善利万物，又不争。处众人之所恶，故几于道。居善地，心善渊，与善人，言善信，政善治，事善能，动善时。夫唯不争，故无尤。

Ūdenim līdzīga augstākā labestība.
Ūdens labestība ir derēt visām būtnēm, neapdraudot tās.
Vietās, ko cilvēki noniecina, ūdens sastopams.
Tādēļ tik tuvs tas ir Dao.
Apskaidrotais rīkojas gluži kā ūdens.
Dzīvojot labestību pauž atrašanās vietā.
Domājot labestību izpauž dziļumā.
Dāvājot labestību izpauž savā mīlā.
Runājot labestību patiesībā pauž.
Pārvaldot tas labestību izpauž kārtībā.
Darbojoties labestību varēšanā pauž.
Rīcībā tas labestību izpauž, zinot īsto laiku.
Kas sevi neizceļ,
Tas netiks pelts.

九章

9

持而盈之，不若其以。揣而锐之，不可长保。金玉满堂，莫之能守。富贵而骄，自遗其咎。功成、名遂、身退，天之道。

Ja to, ko paturēt vēlas, pilda malām pāri,
Tas nesaglabāsies.
Ja to, ko ikdienā lieto, trin pārmērīgi asu,
Tas drīz tiks sadeldēts.
Kas lielu telpu ar zeltu un dārgakmeņiem pilda,
Tas nenosargās to.
Kas, dižciltīgs būdams un bagāts, vēl atļaujas kļūt kundzisks,
Tas nelaimi sev gatavo.
Ja, uzdevumu veicis, darītājs paiet malā,
Tad Dao ir izpaudies.

十章

10

载营魄抱一，能无离？专气致柔，能婴儿？涤除玄览，能无疵？爱人治国，能无为？天门开阖，能为雌？明白四达，能无知？生之畜之，生而不有，为而不恃，长而不宰，是谓玄德。

Kas garu gaismojošu vērš, lai vienoto tas jaustu,
Tas spēj no nesaskaņām vaļā tikt.
Kas sevi lokanu un kautru dara,
Var atkal kļūt kā tikko dzimušais.
Kas izjūtas spēj attīrīt un skaidrot,
Tas var no savām kļūdām vaļā tikt.
Kas ļaudis mīl un izprot savu zemi,
Tas daudz ko paveic, ļaudīm nezinot.
Vien tad, ja debess vārti spēj būt atvērti vai slēgti,
Tie apskaidrībā ieņemt var.
Drīkst tikai tas, kā skatam apslēpts nepaliek nekas,
Bez zināšanām būt.
Radot un barojot,
Veidojot nesagrābt,
Darinot nesaistīt,
Vairojot nepakļaut:
Tāds ir visdziļākais De.

十一章

11

三十辐共一毂，当其无有，车之用。埏埴以为器，当其无有，器之用。凿户牖以为室，当其无有，室之用。有之以为利，无之以为用。

Trīsdesmit spieķu saistīti vienā rumbā,
Ratu vieglumu nosaka tukšums starp tiem.
Podnieki mīca mālu, lai veidotu traukus,
Lietojams tikai trauku iedobums.
Namdariem, ceļot māju, jāatstāj logi un durvis,
Tikai mājas iekšējais tukšums ir apdzīvojams.
Esamība ir manta, bet lieto neesamību.

十二章

12

五色令人目盲；五音令人耳聋；五味令人口爽；驰骋田猎，令人心发狂；难得之货，令人行妨。是以圣人为腹不为目。故去彼取此。

Visas krāsas kopā apžilbina redzi,
Visas skaņas reizē dzirdi apstulbo.
Visas garšas kopā garšu notrulina.
Medības un spēles sirdi sabango.
Skatot retas lietas, mostas mantkārība.
Gudrais, kopjot miesu, acis nelutina.
Ņemot vērā īsto, atmet šķietamo.

十三章

13

宠辱若惊，贵大患若身。何谓宠辱？辱为下。得之若惊，失之若惊，是谓宠辱若惊。何谓贵大患若身？吾所以有大患，为我有身。及我无身，吾有何患！故贵身于天下，若可托天下；爱以身为天下者，若可寄天下。

Valdnieka labvēlība un saīgums rada bažas.
Gods ir liels ļaunums manas patības dēļ.
( Ko gan izsaka: “Valdnieka labvēlība un saīgums rada bažas?”
Labvēlība mūs pazemo;
Ja to iemanto, ir tā, it kā pienāktos bīties,
Ja to zaudē, tad arī ir tā, it kā pienāktos bīties.
To nozīmē: “Valdnieka labvēlība un saīgums rada bažas.”
Ko gan izsaka: “Gods ir liels ļaunums manas patības dēļ?”
Ļaunums iespējams tādēļ, ka mana patība savtīga ir;
Ja es bez patības būtu,
Kāds ļaunums tad paliktu vēl? )
Tādēļ: kas sevī pašā pasauli godā tur,
Tam pasauli uzticēt var.
Un tam, kas sevī pašā pasauli mīl,
Var pasaule pakļauties.

十四章

14

视之不见，名曰夷；听之不闻，名曰希；抟之不得，名曰微。此三者不可致诘，故混而为一。其上不曒，在下不昧。绳绳不可名，复归于无物。是谓无状之状，无物之象，是谓忽恍。迎不见其首，随不见其后。执古之道，以语今之有。以知古始，是谓道已。

Uzlūko viņu, bet nesaredz:
Tā vārds ir: vienlīdzīgais.
Ieklausās viņā, bet nesadzird:
Tā vārds ir saskanīgais.
Sniedzas pēc tā, bet nesatver,
Tā vārds ir izsmalcinātais.
Šos trīs nav iespējams nošķirt,
Tie saplūstot veido vienu.
Augšpuse tam nav skaidrāka,
Apakša tam nav blāvāka.
Bez gala strāvojošais;
Nav iespējams to nosaukt,
Līdz nebūtībai pat
Tas sniedzas atpakaļ.
Viņš ir tas, ko par bezformības formu sauc
Un ko par bezveidības veidu dēvē.
Viņš ir tas, ko par neredzamo sauc;
Ja viņam pretī iet, tad neredz seju,
Un, sekojot tam, neredz mugurpusi.
Kas seno laiku Dao spējīgs aptvert,
Var mūsu dienu dzīvi ar to pārvaldīt
Un arī pirmssākumus iepazīt:
Jo visam cauri strāvo Dao pavediens.

十五章

15

古之善为士者，微妙玄通，深不可识。夫唯不可识，故强为之容：豫若冬涉川，犹若畏四邻，俨若客，涣若冰将释，敦若朴，混若浊，旷若谷。熟能浊以静之？徐清。安以动之？徐生。保此道者，不欲盈。夫唯不盈，能弊复成。

Tie, kuri senlaikos prasmīgi meistari bija,
Slēptajā vienoti bija ar neredzamajiem spēkiem.
Bija tik dziļi, ka viņus nav iespējams izprast,
Jo izzināt viņus nav iespējams.
Tādēļ ar pūlēm var tikai to ārieni minēt.
Piesardzīgi, kā ejot pa nedrošu ledu,
Uzmanīgi, kā kaimiņu nobijušies,
Atturīgi, kā viesos atnākuši,
It kā kūstošs ledus tik necaurskatāmi,
Un kā neaptēsts bluķis, tik vienkārši,
Nenoslēgti kā dzelmes, kā duļķes necaurredzami.
Kas var [kā viņi] ar klusumu duļķaino pamazām skaidrot?
Kas var [kā viņi] ar ilgumu pamazām mieru panākt?
Jo, kas ievēro Dao, nealkst pārpilnības.
Kas brīvs no pārpilnības, tas spēj tik parasts būt,
Lai sargātos no jaunā
Un piepildījumu gūt.

十六章

16

致虚极，守静笃。万物并作，吾以观其复。夫物云云，各归其根。归根曰静，静曰复命，复命曰常，知常曰明。不知常，忘作，凶。知常容，容能公，公能王，王能天，天能道，道能久，没身不殆。

Ja mēs, savu savtību pārspējuši,
Spētu mieru bez svārstībām saglabaāt,
Kaut arī visas lietas tad mirdzētu vienlaicīgi,
Mēs tikai raudzītos, kā tās ceļas un krīt.
Neskaitāmas radību paaudzes pasaulē ienāk,
Tomēr ikviena no tām pie pamata atpakaļ iet.
Bet, ja pie sākotnes atpakaļ tiecas, tad iestājas miers.
Miers ir atgriešanās pie sev būtiskā.
Atpakaļvēršanās savas būtības noteiksmē mūžība ir.
Mūžību paturēt vērā ir apskaidrība.
Tas, kas mūžību nepatur vērā, darbojas akli un ļauni.
Mūžības atzīšana dāvā iecietību.
Iecietība piešķir cildenumu,
Cildenums nes līdzi valdīšanu,
Valdīšana dāvā diženumu,
Diženums pie Dao aizved,
Dao līdzi atnes ilgstamību.
Ja patība izzūd, vairs nav tad nekādu briesmu.

十七章

17

太上，下知有之；其次，亲之豫之；其次，畏之侮之。信不足，有不信！由其贵言。成功事遂，百姓谓我自然。

Ja valdītājs tiešām ir dižens, zin tauta vien to, ka viņš ir.
Kas nav tik dižens, to slavē un godina, mīl,
Vēl sīkāka valdnieka bīstas,
Vēl sīkāku nicina.
Kas nepelna uzticību,
Tas neiemanto to.
Cik pārāki bija tie, kas valdnieku vārda bij’ vērti,
Tie uzdevumus veica un darbus pabeidza
Un domāja vienkāršie ļaudis:
“Mēs darām, kā mums tīk.”

十八章

18

大道废，有人义。智惠出，有大伪。六亲不和，有孝慈。国家昏乱，有忠臣。

Kad pameta lielo Dao,
Tad tikums un pienākums uzradās.
Kad atziņas un prātojumi sākās,
Tad liekulība un meli izcēlās.
Kad ģimeni ārda ķildas un nesaskaņas,
Tad godbijību un mīlu visbiežāk daudzina.
Kad valsti plosa jukas un uzplaukst nodevība,
Tad uzticamus kalpus visskaļāk cildina.

十九章

19

绝圣弃智，民利百倍；绝民弃义，民复孝慈；绝巧弃利，盗贼无有。此三者，为文不足，故令有所属：见素抱朴，少私寡欲。

Izbeidziet prātojumus, atmetiet atziņas:
Un tauta simtkārt laimīgāka būs.
Izbeidziet tikumību; lai pienākums atmests tiek,
Tad atkal uzplauks mīla un ģimenes stiprināsies.
Aizmirstiet izmanību un peļņas nealkstiet:
Tad zagļi un laupītāji drīz tautā izbeigsies!
Šiem trejiem spožajiem vizuļiem vērtība nepiemīt.
Bet vajag, lai ļaudīm būtu, pie kā tiem turēties.
Saudzējiet vienkāršību, skaidrību paturiet,
Tad rimsies patmīlība un iekāres vājināsies.

二十章

20

绝学无忧。唯之与阿，相去几何？善之与恶，相去何若？人之所畏，不可不畏。忙兮其未央！众人熙熙，若享太牢，若春登台。我魄未兆，若婴儿未孩。乘乘无所归！众人皆有余，我独若遗。我愚人之心，纯纯。俗人昭昭，我独若昏。俗人察察，我独闷闷。淡若海，漂无所止。众人皆有已，我独顽似鄙。我独异于人，而贵食母。

Atmetiet savu pārgudrību:
Un kļūstiet brīvi no rūpēm!
Starp “jā” un “tā liekas” vai ir kāda atšķirība?
Starp labo un ļauno vai liela ir starpība?
Taču to, ko godina visi,
Nevar bez bijības bīdīt malā.
Kur gan ir pasaules zūdībai robeža, kur ir tās gals?
Ļaudis pūlī visi ir līksmojoši,
It kā svinētu upura svētkus.
Kā pavasarī augstā tornī uzkāpuši.
Es viens pats esmu domīgs un netiecos ko paveikt,
Kā tikko dzimušais, kas smieties vēl nav spējīgs,
Kā gurdens ceļa gājējs, kam tēvu zemes nav.
Ļaudīm pūlī visa ir papilnam,
Tikai vienīgi man it kā nav nekā.
Gluži kā muļķim man nav nekādu vēlmju,
Viss tik juceklīgs šķiet un tik neskaidrs.
Cilvēki pasaulē visi tik uzbudināti,
Tikai es viens esmu nesatraukts.
Visi ļaudis tik pacilāti un mundri,
Tikai es viens esmu vienaldzīgs.
Iekšēja nemiera caurstrāvots kā jūra
Klīstu bez mērķa kā vējš, kam apstājas nav.
Cilvēkiem pūlī visiem ir ko darīt,
Tikai es viens esmu dīkdienīgs, gluži kā slaists.
Tikai es viens esmu citāds nekā šie ļaudis,
Jo es turu cieņā Māti Barotāju.

二十一章

21

孔得之容，唯道是从。道之为物，唯恍唯忽。忽恍中有象，恍忽中有物。真冥中有精，其精甚真，其中有信。自古及今，其名不去，以阅众甫。吾何以知众甫之然？以此。

Augstākā tikuma cilvēks
Pilnīgi seko Dao.
Dao apjaušams tam, kas to meklē,
Virmaini, netverami.
Miglaini, nenoteikti
Viņā mīt tēli.
Neskaidri, nenosakāmi
Viņā ņirb lietas.
Bezdibenīgā tumsā
Viņā dus sēkla.
Šī sēkla ir patiesīga,
Tā uztur paļāvību.
No sākuma līdz šai dienai
To neminot nevar saprast,
Kā izceļas visas lietas.
Un kā gan man būtu zināms,
Ka šādi norit lietu izcelšanās?
Ja no tā visa nē?

二十二章

22

曲则全，枉则正；洼则盈，弊则新；少则得，多则或。是以圣人抱一为天下式。不自见，故明；不自是，故彰；不自伐，故有功；不自矜，故长。夫惟不争，故天下莫能与之争。古之所谓‘曲则全’，岂虚语？故成全而归之。

Kas ir līdz pusei, tas kļūs pilns.
Kas salīcis – tiks iztaisnots.
Kas tukšs ir, tas taps piepildīts.
Kas vecs ir, tas tiks atjaunots.
Kam maz ir, tam tiks iedots klāt.
Kam daudz ir, tam nāks apskurbums.
Un arī gudrais:
Vienoto jauzdams,
Ir pasaulei paraugs.
Viņš nevēlas spīdēt,
Tādēļ ir gaismā.
Viņš nemēdz būt augstprātīgs,
Tādēļ kļūst dižens.
Viņš neslavē sevi,
Tādēļ kļūst slavens.
Viņš nelaužas priekšā,
Tādēļ tiek izcelts.
Viņš ķildu neuzsākdams,
Paliek neuzvarams.
Ko senie teica: “Kas ir līdz pusei, tas kļūs pilns,” –
Nav velti sacīts.
Tas visu īsteno pilnību izteic.

二十三章

23

希言自然。飘风不终朝，骤雨不终日。熟为此？天地。天地上不能久，而况于人？故从事而道者，道德之；同于德者，德德之；同于失者，道失之。信不足，有不信。

Ja netērē daudz vārdu,
Viss pats no sevis rit.
Ne visu rītu viesuļvētra plosās.
Ne augu dienu šaltīm lietus līst.
Un kas šos darbus dara?
Tos debess un zeme veic.
Ja zeme un debesis saspringst tik īsu brīdi,
Vai cilvēks to ilgāk var spēt?
Tādēļ: ja darbu tu sāksi, ņemot vērā Dao,
Tad būsi vienots ar visiem, kam Dao ir,
Ar tiem, kam piemīt De, būsi vienots, pateicoties De,
Ar tiem, kam ir trūkumi, būsi vienots trūkumos.
Ja esi vienots ar viņiem tādēļ, ka dārgs tev ir Dao,
Tad tie, kuri seko Dao, tev līksmi pretī nāks.
Ja esi vienots ar viņiem tādēļ, ka De ir tavs paraugs,
Tad līksmi nāks pretī tev tie, kam piemīt De.
Ja esi vienots ar viņiem trūkumos,
Tad priecīgi nāks tev pretī tie, kam trūkumi ir.
Bet tur, kur plosās šaubas,
Dao neatrast.

二十四章

24

企者不久，跨者不行，自见不明，自是不彰，自伐无功，自矜不长。其在道，曰余食赘行，物或有恶之，故有道不处。

Uz pirkstu galiem
Nevar ilgi stāvēt.
Parādes maršā
Tālu nevar aiziet.
Tas, kurš grib spīdēt,
Paliks ēnā.
Tas, kurš ir savtīgs,
Nekļūs dižens.
Sevis slavinātājs
Nekļūs slavens.
Sevis cildinātājs
Netiks izcelts.
Viņš ir pret Dao, kā trums un mēsls;
It visas būtnes viņu nīst;
Un tādēļ tas, kurš seko Dao,
Viņu pametīs.

二十五章

25

有物混成，先天地生。寂漠！独立不改，周行不殆，可以为天下母。吾不知其名，强字之曰道，强为之名曰大。大曰逝，逝曰远，远曰返。道大，天大，地大，王大。域中有四大，而王处一。人法地，地法天，天法道，道法自然。

Esošais, spējīgs virmodams darināt sevi,
Iekams vēl sākušas veidoties debesis un zeme,
Mierā un tukšībā –
Vientuļi stāv tas un izmaiņas tam ir svešas;
Veicot pārmaiņu apli, nepazīst paguruma.
Viņu var apjēgt kā pasaules māti.
Nezinādams tā vārdu,
Dēvēju viņu par Dao.
Pūloties zināt tā mākslu,
Dēvēju viņu par dižo.
Saucu par diženu to, kas mūžīgi mainīgs.
Saucu par mūžīgi mainīgu to, kas izgaist tālēs.
Saucu par tālēs gaistošo to, kas atgriežas sevī.
Tādēļ ir sacīts:
Dižens ir Dao un debesis arī ir dižas,
Dižena zeme un cilvēku valdnieks ir dižs.
Pasaules telpā ir četri dižie
Un ļaužu ķēniņš ir viens no tiem.
Zeme ir cilvēkam paraugs,
Debesis zemei ir paraugs,
Dao ir debesīm paraugs,
Un Dao ir paraugs pats sev.

二十六章

26

重为轻根，静为躁君。是以君子终日行，不离辎重，虽有荣观，燕处超然。如何万乘之主，以身轻天下？轻则失臣，躁则失君。

Grūtais ir vieglajam sakne.
Miers ir nemiera kungs.
Gluži tāpat arī cēlais:
Ceļodams augu dienu,
Nenoliek smagu nastu.
Kaut gan viņš arī varētu krāšņumu skatīt,
Apmierināts viņš jūtas savā vientulībā.
Cik daudzkārt mazāk iespēj diženais valdnieks,
Varas un krāšņuma apņemts, kādreiz tik brīvi justies!
Tiecoties tikai pēc vieglā, varenībai zūd saknes.
Ķildu un nemieru gūzmā varai pienāk gals.

二十七章

27

善行，无辙迹；善言，无瘕谪；善计，不用筹策；善闭，无关键不可开；善结，无绳约不可解。是以圣人常善救人，而无弃人；常善救物，而无弃物。是谓袭明。善人，不善人之师；不善人，善人之资。不贵其师，不爱其资，虽知大迷，此谓要妙。

Labs ceļotājs neatstāj pēdas.
Labs runātājs nepārsakās.
Labs lēsējs skaitīkļus nelieto.
Labs slēdzējs bez bultām un atslēgām slēdz,
Bet viņa slēgtais nav atdarāms.
Labs saistītājs valgus nelieto,
Bet viņa sietais nav atraisāms.
Tā arī apskaidrotais:
Viņš allaž ir cilvēku labais glābējs,
Tādēļ nav novārtā pamestu ļaužu.
Viņš allaž ir radību labais glābējs,
Tādēļ nav novārtā pamestu būtņu.
Jo tāda ir viņa apskaidrība.
Viņš labos ļaudis dara par slikto skolotājiem
Un sliktos ļaudis dara par labo sekotājiem.
Gan to, kurš nemīl savu skolotāju,
Gan to, kurš nemīl savu sekotāju,
Nekāda gudrība no maldīšanās nepaglābj –
Tāds ir vissvarīgākais noslēpums.

二十八章

28

知其雄，守其雌，为天下蹊。为天下蹊，常德不离，复归于婴儿。知其白，守其黑，为天下式。常得不忒，复归于无极。知其荣，守其辱，为天下谷。为天下谷，常得乃足，复归于朴。朴散为器，圣人用为官长。是以大制无割。

Kas, zinādams savu vīrišķo spēku,
Turpina sievišķā nespēkā palikt,
Tas ir gultne pasaules plūdumam.
Ja viņš ir gultne pasaules plūdumam,
Viņu nepamet mūžīgais De
Un viņš var atpakaļ vērsties un atkal kļūt kā bērns.
Kas, zinādams savu apskaidrību,
Turpina nespodrā ikdienā palikt,
Tas ir pasaulei paraugs.
Ja viņš ir pasaulei paraugs,
Tad tam netrūkst mūžīgā De,
Un viņš var atpakaļ vērsties un kļūt par vēl nedzimušo.
Kurš, zinādams savu diženumu,
Turpina nemanāms palikt,
Tas ir pasaules iespējamība.
Ja viņš ir pasaules iespējamība,
Tad viņam prieku dod mūžīgais De,
Un viņš var sākotnē atgriezties.
Ja sākotnība gaist, kļūst cilvēks lietojams,
Ja cildenais zin šādu noslēpumu, viņš spējīgs gudri vadīt kalpotājus.
Tādēļ: ja augums cēls, nav jāapgraiza tas.

二十九章

29

将欲取天下而为之，吾见其不得已。天下神器，不可为。为者败之，执者失之。夫物或行或随，或嘘或吹，或强或赢，或接或隳。是以圣人去甚，去奢，去泰。

Ja, lietojot varu, kāds tīko pasauli sagrābt,
Es zinu, viņš neveiksmi piedzīvos.
Jo pasaule ir tik viegli izgaistoša,
Ka ar to nevar rupji rīkoties.
Kas ar to rīkoties vēlas, tas to pazudina.
Kas noturēt to vēlas, tas to pazaudē.
Jo būtnes vai nu izvirzās, vai seko līdzi.
Tās saniknotas ir vai noskumušas,
Tās spēkā pieņemas vai spēku zaudē,
Vai uzvar tās, vai uzvarētas tiek.
Un arī apskaidrotais:
Viņš izvairās no straujā,
Viņš izvairās no krāšņā,
Viņš izvairās no majestātiskā.

三十章

30

以道作人主者，不以兵强天下，其事好还：师之所处，荆棘生。故善者果而已，不以取强。果而勿骄，果而勿矜，果而勿伐，果而不得以，是果而勿强。物牡则老，谓之非道，非道早已。

Kas pēc Dao likuma ļaužu valdniekam palīdz,
Tas ar ierožu spēku pasauli neapdraud.
Viņa augstākā māksla ir prasme būt piekāpīgam.
Tur, kur kareivju mituši, ērkšķi un dadži aug.
Lielām armijām līdzi nāk grūti laiki.
Faktisko uzvaru vēlas gudrais un vienīgi to,
Neiedrošinādamies ar varu iekarot.
Faktisko uzvaru, kurai neseko dižošanās,
Faktisko uzvaru, kurai neseko lepošanās,
Faktisko uzvaru tad, ja citādi nevar,
Faktisko uzvaru, kurā nav varas draudu.
Kas kļuvis varmācīgs, tas noveco,
Jo tas ir pretrunā ar Dao.
Un kas ir pretrunā ar Dao, tas drīz mirst.

三十一章

31

夫佳兵者，不祥之器，物或恶之，故有道不处。君子居则贵左，用兵则贵右。兵者不祥之器，非君子之器，不得已而用之，恬惔为上，故不美，若美之，是乐杀人。夫乐杀者，不可得意于天下。故吉事尚左，凶事尚右。是以偏将军居左，上将军居右。杀人众多，以悲哀泣之；战胜，以哀礼处之。

Pat visskaistākie ieroči nelaimi vēsta,
Tādēļ visas radības ieročus nīst.
Tas, kurš izpratis Dao, pie ieročiem nekavējas.
Apskaidrotais savā ikdienas dzīvē
Uzskata kreiso pusi par goda vietu.
Ieroču amatā goda vieta ir labā puse.
Ieroči postu un nelaimi nes,
Tie nav līdzeklis cildenajam.
Tikai, ja citādi nevar, cēlais ieročus lieto.
Miers un apcere viņam visdārgākais.
Cildenais uzvar, bet neizjūt uzvaras prieku.
Kas ar uzvaru lielās, tas līksmo, kad ļaudis mirst.
Kas nāvēšanā rod prieku, ilgoto nesasniegs.
Laimīgos brīžos uzskata kreiso pusi par goda vietu.
Nelaimīgos brīžos uzskata labo pusi par goda vietu.
Zemākais virsnieks pa kreisi stāv, augstākais virsnieks – pa labi.
Tātad tie ieņem vietas gluži kā bērēs.
Daudziem cilvēkiem mirstot, vajag tos godināt sērās.
Tam, kurš gūst uzvaru kaujā, kā bērēs jāizturas.

三十二章

32

道常无名。朴虽小，天下不敢臣。王侯若能守，万物将自宾。天地相合，以降甘露，人莫之令而自均。始制有名。名亦既有，天将知止。知止不殆。譬道在天下，犹川谷与江海。

Kamēr Dao pirmpasaules mūžībā paliek,
Vārdu vēl nav.
Tik nenozīmīga ir Dao neskartība,
Ka pasaulē nevar neviens to tikai kā līdzekli lietot.
Ja valdītāji un dižie saglabāt to prastu,
Tad visas būtnes kā viesi malā nostātos.
Tad vienotos debess un zeme, lai dāvātu saldo rasu.
Un tauta pēc savas gribas par taisnību rūpētos.
Vien tad, kad tēlu skaidrošanās sākas,
Ir vārdi uzrodas.
Bet, kamēr attiecas vārdi uz esošo vienādā mērā,
Vēl zināms arī tas, kur vajag apstāties.
Ja zina, kad apstāties klājas, tad juceklis neveidosies.
Kas Dao pasaulei ir, var apjaust, to salīdzinot
Ar kalnu un ieleju strautiem, kas upes un jūru pilda.

三十三章

33

知人者智，自知者明。胜人有力，自胜者强。知足者富，强行有志。不失其所者久，死而不亡者寿。

Kas izprot citus, tam daudz prāta.
Kas izprot sevi, tas ir gudrs.
Kas pārvar citus, tam daudz spēka,
Kas pārvar sevi, tas ir varens.
Kas sekmes izcīna, tam stingra griba,
Visbagātākais tas, kam pieder mērenība.
Kas ilgi amatā, tam pieder laika sprīdis.
Tas, ko pēc nāves neaizmirst, joprojām dzīvs.

三十四章

34

大道汜，其可左右。万物恃之以生而不辞，成功不名有。爱养万物不为主，可名于大。是以圣人终不为大，故能成其大。

Diženais Dao iestrāvo visur,
Labā un kreisajā pusē tas var būt.
Visas radības vien caur viņu rodas,
Un viņš sevi tām neatrauj.
Kad darbs ir veikts,
Viņš pie tā nekavējas.
Viņš baro un tērpj visas būtnes,
Bet neuzkundzējas.
Tādēļ, ka alku tam nav.
Viņu varam par niecīgu saukt,
Tādēļ, ka būtnes tikai uz viņu vēršas,
(Un viņš tām neuzkundzējas)
Viņu varam par diženu saukt.
Tā arī apskaidrotais:
Nekad viņš necenšas būt liels,
Tādēļ spēj dižens būt.

三十五章

35

执大象，天下往。往而不害，安平太。乐与饵，过客止。道出言，淡无味，视不足见，听不足闻，用不可既。

Kas Lielo Pirmtēlu spējīgs sevī glabāt,
Tam, visa pasaule pati pienāk klāt.
Tā tuvojas, un neviens tai nedara ļauna;
Tā bauda mieru, aizstāvību un labvēlību.
Gan mūzikas skaņas un gardumi vilinoši
Var aizkavēt gājēju doties tālākā ceļā,
Bet Dao, ja tas kādreiz izsacīts vārdos,
Ir maigs un nekāda garša tam nepiemīt.
Ja uzlūko to, nekas sevišķs nav saredzams,
Ja ieklausās tajā, nekas sevišķs nav sadzirdams,
Ja rīkojas tā, kā liek Dao, šai darbībai beigu nav.

三十六章

36

将欲翕之，必故张之；将欲弱之，必故强之；将欲废之，必固兴之；将欲夺之，必固与之。是谓微明。柔胜刚，弱胜强。鱼不可脱于渊，国有利器，不可示人。

Ja grib kaut ko savilkt kopā,
Tam iepriekš jāļauj krietni izplesties.
Ja grib kaut ko vāju darīt,
Tam iepriekš jāļauj krietni stipram kļūt.
Ja grib kaut ko iznīcināt,
Tam iepriekš krietni uzplaukt vajag ļaut.
Ja vēlas kaut ko paņemt,
Tad iepriekš nepieciešams krietni dot.
To sauc par slēpto apskaidrību.
Jo maigais pārvar cieto,
Jo stipro uzvar vājais.
Kā zivis nedrīkst atstāt ūdens dzīles,
Tā valdīšanas prasmi nedrīkst tautai paust.

三十七章

37

道常无为而无不为。侯王若能守，万物将自化。化而欲作，吾将镇之以无名之朴。无名之朴，亦将不欲。不欲以静，天下将自正。

Ir Dao mūžīgs savā bezdarbībā,
Bet it nekas nav atstāts nepaveikts.
Ja valdnieki un dižie to allaž ņemtu vērā,
Tad visas būtnes pašas veidotos.
Un pat ja veidojoties izraisītos dziņas,
Tās rimtos vientiesībā, bez vārdiem iztiekot.
Bez vārdiem vientiesība no dziņām atbrīvo.
Ja dziņas rimušas, tad miers var iestāties.
Tad pasaule pati no sevis var palikt taisnīga.

三十八章

38

上德不德，是以有德。下德不失德，是以无德。上德无为而无以为，下德无为而有以为。上仁为之而无以为，上义为之而有以为。上礼为之而莫之应，则攘臂而仍之。故失道而后德，失德而后仁，失仁而后义，失义而后礼。夫礼者，忠信之薄，而乱之首。前识者，道之华，而愚之始。是以大丈夫处其厚不处其薄，居其实不居其华。故去彼取此。

Tas, kam De ir visvairāk, nealkst veikt labus darbus,
Tieši tādēļ tam piemīt visaugstākais De.
Tas, kam De tikai nedaudz, bez mitas alkst paveikt ko labu,
Tieši tādēļ tam ir tikai nedaudz De.
Tas, kam ir augstākais De, bez rīcības visu paspēj,
Taču, kam De tikai nedaudz, tas rosās, bet daudz ko nepaspēj.
Tas, kam ir labsirdība, dara par mērķiem nedomājot,
Bet, kas pēc taisnības tiecas, tas rīkojas, mērķiem sekojot.
Kas rīkojas morāles priekšraksta vārdā, alkst algas un pateicības,
Taču, ja pateicību un algu nesagaida,
Tad gatavs neganti rīkoties.
Tādēļ, ja Dao zudis, vēl paliek De.
Ja De arī zudis, vēl paliek labsirdība.
Izgaistot labsirdībai, paliek taisnīgums.
Ja arī taisnīgums zudis, paliek morāles priekšraksts.
Kur spēkā morāles priekšraksts, tur zudusi uzticība.
Tas jau ir juku laikmeta iesākums.
Sīkumains aprēķins ārēji šķiet it kā Dao, bet aizved nejēdzībā.
Gudrais pievēršas būtībai, nevis ārējam veidam,
Viņš pēc kodola tiecas, nevis pēc čaumalām,
Vairāk ņem vērā īsto nekā šķietamo.

三十九章

39

昔之得一者：天得一以清，地得一以宁，神得一以灵，谷得一以盈，万物得一以生，侯王得一以为天下正。天无以清，将恐裂；地无以宁，将恐发；神无以灵，将恐歇；谷无以盈，将恐竭；万物无以生，将恐灭；侯王无以贞，将恐蹶。故贵以贱为本，高以下为基。是以侯王自谓孤、寡、不毂，此其以贱为本耶非？故致数车无车。不欲琭琭如玉，落落如石。

Jau kopš pirmlaikiem vajadzīgs vienojošais.
Debesis, iemantojušas vienojošo, spēj būs dzidras,
Zeme, iemantojusi vienojošo, spēj būt stingra,
Gari, guvuši vienojošo, spējīgi radoši būt,
Ielejas tukšība, guvusi vienojošo, tiek piepildīta,
Radības guvušas vienojošo un ir dzīvas,
Valdnieki iemantojuši vienojošo un ir cēli.
Visur darbojas vienojošais.
Ja debesis nebūtu dzidras, tām nāktos sagrūt,
Ja zeme nebūtu stingra, tai nāktos trīcēt,
Ja gari nebūtu radoši, viņiem nāktos sastingt,
Ja tukšība netiktu piepildīta, tai nāktos izsīkt,
Ja radības nebūtu dzīvas, tām nāktos sairt,
Ja valdnieki nebūtu cēli, tie tiktu gāzti,
Un tātad: dižajam pamats ir sīkais,
Augstajam pamats ir zemais.
Un arī diženie, un arī valdītāji
Mēdz dēvēties par vientuļiem, par niecībām, par sērdieņiem
Un šādi atzīst niecīgo par pirmssākumu.
Bet ja tā nenotiktu?
Ja ratiem vienas sastāvdaļas trūkst, nav pašu ratu.
Un tādēļ tīkamāks par jašmas gludenumu
Vienkāršā akmens raupjums.

四十章

40

反者道之动，弱者道之用。天下万物生于有，有生于无。

Atpakaļatgriešanās ir Dao virzīšanās.
Nevarība ir Dao izpaušanās.
Visas lietas debesīs un uz zemes rodas no esamības.
Esamība cēlusies ir no tā, kas ir neesošs.

四十一章

41

上士闻道，勤而行之；中士闻道，若存若亡；下士闻道，大笑之。不笑不足以为道。故建言有之：明道若昧，进道若退，夷道若类，上德若谷，大白若辱，广德若不足，建德若偷，质真若渝，大方无隅，大器晚成，大音希声，大象无形。道隐无名。夫唯道，善贷且善。

Ja augstāko spēju cilvēks uzzina par Dao,
Viņš cenšas dzīvot saskaņā ar to.
Ja vidēju spēju cilvēks uzzina par Dao,
Viņš reizēm seko tam, bet brīžiem neseko.
Ja neapdāvināts cilvēks uzzina par Dao,
Viņš tikai gardi pasmejas par to.
Bet, ja viņa smiekli tad neskan visai skaļi,
Par īsto Dao viņš vēl nav dzirdējis.
Tādēļ parunu teicējs sacījis šādus vārdus:
Dao apjēgšana šķiet kā miglainība,
Sekošana Dao šķiet kā ačgārnība.
Skaidrais Dao maigums liekas skarbums.
Augsta prasme šķiet kā tūļāšanās.
Īsta tikumība liekas izlaidība.
Liela bagātība šķiet kā trūkums.
Patiess spēks šķiet bikls kautrīgums.
Īstā būtība izpaužas pārmaiņu gaitā.
Lielam laukam stūri nav pamanāmi.
Labus darba rīkus lēni gatavo.
Pati dobjākā skaņa nav sadzirdama.
Lielam veidojumam aprises izgaist tālē.
Dao mēdz būt apslēpts un bez vārda,
Taču visiem nes veltes un piepildījumu dod.

四十二章

42

道生一，一生二，二生三，三生万物。万物负阴而抱阳，冲气以为和。人之所恶，唯孤、寡、不毂，而王公以为称。故物或损之而益，或益之而损。人之所教，我亦教之：强梁者不得其死，吾将以为教父。

Dao radījis vienu.
No viena divējādība cēlusies.
Divējādība radījusi trejādību.
Bet trejādība radījusi visas būtnes.
Būtnēm aizmugurē palikusi tumsa,
Pretī atspīd gaismas vizēšana,
Bet visu būtņu pirmssākumu veido abu saplūdums.
Cilvēkiem netīk vārdi vientuļais, pamestais, nelaimīgais,
Bet šādi sevi dēvē valdnieki un dižie.
Jo būtnes liekas zemas, ja tās izceļ,
Un liekas augstas, ja tās zemu liek.
Ko māca citi, mācu arī es:
“Varmākas nenomirst dabiskā nāvē.”
To vēlos darīt par mācības pamattēzi.

四十三章

43

天下之至柔，驰骋天下之至坚。无有入于无闻。是以知无为有益。不言之教，无为之益，天下希及之。

Tas, kas ir vismierīgākais virs zemes,
Pārveic to, kas ir visstiprākais.
Un pat tanī, kam nav poru, neesošais ienāk,
Tādēļ veiksmi var dot arī mierīgums.
Bez vārdiem mācību, bez rīkošanās veiksmi
Var tikai nedaudzi virs zemes gūt.

四十四章

44

名与身熟亲？身与货熟多？得与亡熟病？是故甚爱必大费，多藏必厚亡。故知足不辱，知止不殆，可以长久。

Mans vārds vai miesa,
Kas man tuvāks?
Mans mūžs vai manta,
Kas man dārgāks?
Iegūt vai zaudēt, —
Kas gan ir grūtāk?
Jo ir taču zināms:
Kurš savu sirdi vērtis alkatīgu,
Tas katrā ziņā daudzko izniekos.
Tam, kurš daudzko krājis,
Nāksies daudzko zaudēt.
Kas spēj būt pieticīgs, tas nepiedzīvos kaunu,
Kas mēru zin, tas nepieredzēs briesmas,
Un viņš var cerēt sasniegt ilgstamību.

四十五章

45

大成若缺，其用不弊。大盈若冲，其用不穷。大直若屈，大巧若拙，大辩若讷。躁胜塞，静胜热，清静以为天下正。

Liela pabeigtība šķiet kā pirmatnība,
Taču nebeidzama ir tās darbošanās.
Liela pārpilnība šķiet kā nepilnība,
Taču neizsmeļama tās izpaušanās.
Liela patiesība liekas aplamība.
Dziļa asprātība liekas nejēdzība.
Liela daiļrunība šķiet kā neprasmīga runāšana.
Kustība veic salu.
Tveici pārvar miers.
Bet skaidrība un miers var pārvaldīt pasauli.

四十六章

46

天下有道，却走马以粪；天下无道，戎马生于郊。罪莫大于可欲，祸莫大于不知足，罪莫大于欲得。故知足之足，常足。

Tad, kad zemes virsū Dao ievēro,
Zirgi mēslojumu ved uz lauka.
Tad, kad Dao netiek ievērots,
Pāri laukiem auļo kara zirgi.
Briesmīgākais grēks – savai iekārei dot pilnu vaļu.
Briesmīgākais ļaunums – nebeidzama alkatība.
Postošākā ļaužu sērga – mantkārība.
Kas ar pietiekamo spējīgs mierā būt,
Tas būs ilgstoši apmierināts.

四十七章

47

不出户，知天下；不窥牖，见天道。其出弥远，其知弥近。是以圣人不行而知，不见而名，不为而成。

Nav jāiziet pa durvīm,
Lai zinātu pasauli.
Nav jāraugās pa logu,
Lai Dao nojaustu.
Jo tālāk aizklīst kāds,
Jo mazāk zina.
Un arī apskaidrotais:
Viņš, ceļā nedodamies, sasniedz mērķi;
Viņš nevērodams daudzko noskaidro;
Viņš nepūlas, bet tomēr daudzko veic.

四十八章

48

为学日益，为道日损，损之又损之，以至于无为。无为无不为。取天下常以无事，及其有事，不足以取天下。

Kas mācās, tas ik dienas vairāk zina,
Kas seko Dao, tas ik dienas mazāk dara.
Tas allaž ierobežo savu rosīšanos,
Līdz spējīgs sasniegt nerīkošanos.
Bet nerīkojoties nekas nav atstāts nepaveikts.
Jo varu iegūt spējīgs tikai tas,
Kas vienmēr paliek brīvs no darbošanās.
Pārlieku rosīgais nav spējīgs varu gūt.

四十九章

49

圣人无心，以百姓心为心。善者吾善之，不善者吾亦善之，得善。信者吾信之，不信者吾亦信之，得信。圣人在天下，怵怵；为天下，浑其心。百姓皆注其耳目，圣人皆孩之。

Apskaidrotais nedzīvo ar savu sirdi,
Tautas sirds tam kļuvusi par viņa paša sirdi.
Viņš pret tiem, kas labi, vienmēr labs.
Un pret tiem, kas ļauni, arī vienmēr labs.
Šādi stiprinoties labestībā
Tiem, kas uzticīgi, apskaidrotais vienmēr uzticīgs,
Taču arī neuzticīgajiem viņš ir uzticīgs.
Šādi, stiprinoties uzticībā,
Apskaidrotais dzīvo gluži nemanāmi,
Taču tautai atdarīta viņa sirds.
Ļaudis nāk pie viņa dziļā godbijībā.
Viņš tos uzlūko kā savus bērnus.

五十章

50

出生入死。生之徒十有三，死之徒十有三，人之生，动之死地，十有三。夫何故？以其生生之厚。盖闻善摄生者，陆行不遇虎兕，入军不被甲兵。兕无所投其角，虎无所措其爪，兵无所容其刃。夫何故？以其无死地。

Būtnes nerimtīgi dzimst un nāvē dodas.
Treji dzīvē nāk no katriem desmit ļaudīm.
Treji dzīvie nāvei pretī iet,
Bet vēl ir’a treji, kas mirst darbošanās dēļ.
Kādēļ tas tā?
Jo viņi pārāk tiekušies pēc dzīves labumiem.
Man nācies dzirdēt,
Ka tas, kurš iemācījies saprātīgi dzīvot,
Var ceļot, neizvairoties no tīģeriem un degunradžiem,
Var neapbruņots iziet cauri karapulkiem.
Jo degunradzim nav viņā, kur ragu iegrūst,
Un tīģerim tur nav nekā ko plosīt,
Un ierocim tur nav nekā ko cirst.
Kādēļ tas tā?
Jo viņā nav nekā, kam būtu jāmirst.